nina.1w.lv

Gara vērtību nosaka nevis spēja augstu kāpt, bet gan paradums visā un visur būt kārtīgam. Tā lielums atklājas ne jau cēlumā, bet gan ikdienišķā mērenībā. 

Tāpat tie, kuri spriež par mums, cenzdamies pieskarties dvēselei, nepiešķir necik būtisku nozīmi mūsu spožajai rīcībai sabiedriskā jomā, jo saprot, ka tās ir tikai sīkas straumītes - skaidra ūdens lāses, kas spiežas ārā no staignas un dūņainas augsnes, un šādā gadījumā tie, kas mūs vērtē pēc brašā ārējā izskata, gaida kaut ko tamlīdzīgu arī no mūsu iekšējās būtības, jo viņu apziņā nekādi neietilpst atskārsme, ka parastas cilvēka rakstura īpašības - tādas pašas kā viņiem - mūsos savienojas ar citām, kas izraisa izbrīnu un viņiem nav aptveramas.

Ilga iepazinās ar Arni caur internetu. Viņš piedāvaja pamīlēties un Ilga uzaicināja viņu pie sevis. Ilgai bija 34 gadi, pēdējais laiks atrast pastāvīgu vīrieti. Pēc pāris tikšanās reizēm Arnis uzaicināja Ilgu pie sevis, iepazīstināja ar savu mammu – Lieni. Ilga, atcerējās savas mātes mācīto, ka vajag zemoties un runāt saldā balstiņā, runāt tikai to, kas patīkams cilvēkam, no kura esi atkarīga. Viņai izdevās apmuļķot Lieni. Tā visu mūžu smagi strādājusi, bet no saviem bērniem sīrupainu balsi un mūžīgo piekrišanu visam nebija sagaidījusi. Un te pēkšņi kāds piekrīt visam, atbild tik maigi – „Māmiņ!”

Esmu vasaras vidū. Man ir 17 gadi. Kopā ar krustvecākiem esam iebraukuši neiedomājami skaistā vietā. Vispār jau mēs nolēmām nedaudz atpūsties meža nomalē. Bet, tādu skaistumu ieraudzījuši, metāmies lielajā zemeņu pļavā. Stučkas rajons. Zemu noliekušies augstsprieguma vadi svinīgi dūc. Bites san. Sienāži spēlē  savas vijoles. Zemenes sārto zem kājām. Mēs jau pielasījām visus līdzi paņemtos traukus. Es apsēžos pļaviņā, ēdu zemenes. Skatos debesīs. Viscaur salda smarža.Vasaras rīta siltums ir tik patīkams, tik glāstošs, zeme silta. Rāpo skudras, kādi man nezināmi citi kukaiņi. Negribas pamest šo jauko zemes nostūri. Gribas lai tā būtu vienmēr.

Kāda būtu pasaule, ja to samazinātu līdz ciemata lielumam?

Neņemos spriest par zemāk minēto faktu patiesumu, jo tie ņemti no kādas internetā klejojošas «PowerPoint» prezentācijas, tomēr tā šķita gana interesanta un pieminēšanas vērta.

Un tātad — ja samazinātu visu pasauli līdz lauku ciemata lielumam ar 100 cilvēkiem (saglabājot proporcionalitāti), tad, lūk, kā izskatītos šī ciemata iedzīvotāji: 57 aziāti, 21 eiropietis, 14 amerikāņi (ziemeļu un dienvidu) un 8 afrikāņi. Šajā ciematā dzīvotu 52 sievietes un 48 vīrieši. 30 ciemata iedzīvotāji būtu baltie un 70 krāsainie, 89  heteroseksuāļi, bet 11 — homoseksuāļi.

Jauns darbs

Aija gāja pa ielu, gandrīz lēkšoja. Prieks pārpildīja viņu, lauzās ārā. Viņa neapzināti smaidīja. Viņa juta, ka ar katru savu soli iegriež  Zemi. Viss bija labi, viss būs labi. Beidzot viņai paveicās.