Reiz dzīvoja jauna ģimenīte: mamma, tētis un divas jaukas meitenītes – Lauma un Laura.
Meitenītes bija tik jaukas, tik skaistas, ka visi viņām vēlēja tikai labo, dāvināja visādus mīļus sīkumus, līdz gala beigās izlutināja. Meitenītes darbu necieta, lai kāds cits muļķis strādā. Viņas savu skaistumu pazaudēs, ja rokās adatu paņems.
Ar slotu un grīdas lupatu Lauma un Laura arī nedraudzējās. Gludeklis bija viņu lielais ienaidnieks.
Ēst gatavot! Nu nē! Tas jādara mammai vai vecaimātei.
Mācīties meitenēm negribējās Nu kāds labums no mācībām? Tikai galviņas sāk sāpēt!.
Viņas ir tik skaistas, tik košas, tik smalkas, ka noteikti atradīsies sapņu princis, ļoti bagāts, ļoti dumjš, kurš viņas aprecēs.
Un bija tai valstī zemniekdēls Edgars. Iepatikās viņam Laumiņa. Lūdza viņš Laumas mātei, vai nedos meitu par sievu? Māte gan teica, ka meita pārāk jauna, bet Laumai tik ļoti gribējās tikt prom no mātes mājām, ka pielūdzās, lai laiž pie Edgara.
Bet pirms jaunie gāja savā dzīvē, Laumas māte pasauca Feju, savu māsu, lai dod bērniem svētību.
Feja paskatījās uz jaunajiem, tad pačukstēja kaut ko Edgaram ausī. Nolika uz galda divus gredzenus. Viens vara, otrs zelta ar dimantiem. Laumiņa, Tas zelta gredzens ir sveša laime, ņem labāk vara, tas tev labāk derēs un kādus brīnumus viņš tev nesīs!
Bet Lauma paņēma zelta dimanta gredzenu. Gan jau švešā laime viņai derēs.
Dzīvoja jaunie gadu, divus, trīs...
Edgars strādāja trijās darba vietās, atnācis mājās gatavoja ēst, tīrīja dzīvokli, mazgāja veļu, izklaidēja Laumiņu. Bet Laumai nepatika Edgara mīlestība, nepatika izklaides, negaršoja ēdiens. Viņa katru mīļu dienu rīkoja skandālus!
Lauma Edgaru nemīlēja, tikai prasīja, ka vēl vajag naudu, vēl vajag kleitas, vēl vajag kurpes un arī pārējos sīkumus vajag! Rotas vajag! Žurnāls viņas mīļākais bija "Sīrups".
Vienu vakaru, atnācis mājās, Edgars salika visas Laumas peķeles maisos, salika īrētā autobusiņā, virsū uzlika savu sieviņu-žagatiņu, aizveda viņu uz Tukuma rajonu pie vecākiem.
Vecāki ar prieku sagaidīja savu princesīti, gan jau viņu valstī atradīsies kāds ļoti bagāts Buratīno, kurš šādu skaistumu un košumu paņems par sievu.
Tikai neviens šajā pasakā nesaprata, ka nedrīkst ņemt svešu laimi. Sveša laime ir domāta svešiniekiem. Bet savu laimi ir jānopelna, jāatrod vara grdzenā zelta dzīsliņa.
Tā nu pasaka beidzas, bet varbūt, tu vari izdomāt laimīgākas beigas?
