Rīts. Nata atvēra acis. Pirmā doma, kura viņu apmeklēja jau divus mēnešus:”Aldis nomiris. Ko darīt?”
Vīrs nomira tik pēkšņi, ka Nata nespēja, negribēja pie tā pierast. Tumš tukšums aizpildīja sirdi. Viņi bija precējušies 10 gadus, nebija paspējuši viens otram apnikt. Arī darbs dzina darbu. Nebija laika un gribēšanas kaut ko mainīt. Vīrs viņai bija labs. Draudzenes smējās:”Kā aklai vistai grauds.”
Bija bēres, kurās viņa nenobirdināja ne asaras, bet neko citu neatcerējās. Tas sāpēja, kā vaļēja, asiņojoša rēta. Nata nespēja skatīties uz smaidīgiem, jautriem cilvēkiem, gribējās pieiet klāt un nodzēst to stulbo smaidu. Jo viņai sāpēja dvēsele. Ak, kā sāpēja!
Dienas gaitas, lopi, dārzs, veikals, kuru viņi ar vīru iekārtoja. Dēls. Viņam bija tikai divi ar pusi gadi, bet viņš bija saprātīgs, mierīgs. Viņa klātbūtne veldzēja sāpes.
Pirms mēneša bija atbraukuši pagasta priekšnieks ar kādu nepazīstamu vīrieti. „Dodu Jums mēnesi laika, veikalu mēs likvidēsim. Dzīvokli arī jāatbrīvo. Lopus pārdodiet. Mums ir citi plāni par šo ēku.”
Inventarizācija noritēja gludi, preces pieņēma veikals 5 kilometru attālumā. Arī ledusskapjus un citas mēbeles un citas ierīces norakstījas un aizveda uz pagastmāju.
Mēneša laikā visus lopus, izaugušos kartupeļus, vareni paaugušās cukurbietes, miežus pa lētu naudu izpirka kaimiņi.
Nata bija pierakstīta Aizkrauklē. Turp viņa devās uz Domi, lai uzzinātu, kur dzīvos. Bērnam piešķīra 15 latu apgādnieka zaudējuma pensiju. Bija arī nelieli iekrājumi sākumam. Aizkraukles Dome nolēma Natai piešķirt vienistabas dzīvoklīti ar malkas apkuri.
Nata sarunāja mašīnu, lai aizvestu savas necilās mēbeles uz jauno mitekli. Aizveda arī kravu sausas malkas.
Šodien bija pēdējā diena vietā, kurai Nata ar vīru veltīja 10 dzīves un darba gadus.
Šķīdoņa, šļūdoņa – oktobrī uzkrita mitrs sniegs. Sniegam virsū sakrita zaļas ozollapas. Varbūt, skaisti? Bet skumji, smeldzīgi. „Ko darīt?”
„Mārīti, iesim pastaigāties līdz upei?” Puisēns pamāja. Viņi saģērbās, izgāja ārā. Vieglā pastaigas solī devās uz upes pusi. Puisēns slikti runāja, tikai kaut ko savā īpašajā valodā.
Tā viņi, klusējot, aizgāja līdz upei. Upes ūdeņi tumši, auksti, aicinoši traucās garām, uz jūru. Ūdeņi uzrunāja Natu. Ūdeņi sauca palikt te uz mūžu.
„Mārīti, tu gribi dzīvot?” Un pēkšņi bērns, kas gandrīz nerunāja, skaidrā balsī, saprotamā valodā atbildēja: „ Ja, mamma, es gribu dzīvot!” Tas bija brīnums, vairāk nekā brīnums.
Viņi vieglā gaitā atgriezās savā bijušajā mājā. Savāca divas pēdējās somas, gāja uz autobusa pieturu. Līdz autobusam vēl minūtes 15. Pēkšņi piebrauca pagasta veča glaunais auto, viņš izkāpa, paņēma veikala atslēgas, aizcirta automobīļa durvis un aizbrauca.
Drīz vien pienāca autobuss. Nata nopirka biļetes, apsēdās uz sola. Šī dzīve ir beigusies. Protams, sāksies jauna. Būs turpinājums. Kāds tas būs?
