Sintija gulšņāja uz dīvāna, laiski pārslēdzot programau pulti. Viņa vakar nosvinēja savu 20.dzimšanas dienu. Viesu nebija daudz. Pāris draudzenes. Tādas pašas kā viņa, pārdevējas lielveikalos. Atnāca arī jaunais draugs. Policists. Guntis.
Ar veco draugu Albertu Sintija nebija tikusies trīs mēnešus. Alberts bija viņai parādā 100 latu. Un tas Sintijai nepatika.
Kad dzērieni notrulināja smadzenes, Sintija sūdzējās Guntim par Alberta parādu. Guntis apsolīja nokārtot šo lietu. Sintija nopriecājās. Nu gan Alberts dabūs trūkties. Policists, tas nav joks. Viņam arī šaujamais ir.
Pie durvīm pieklauvēja. Sintija piegāja pie durvīm. Atvēra. Istabā ievēlās bars policijas tērpos ģērbtu cilvēku. „Jūs tiekat apcietināta par slepkavības pasūtīšanu.”
Sintija jautāja izmeklētajam – Kas tur liels? Viņš taču man ir parādā? Kad izmeklētājs atbildēja, ka cilvēka dzīvība un simts lati ir nesamērojami lielumi, viņa tik un tā nesaprata. Ko gan var saprast lauku skuķis, kurš ar grūtībām beidzis pamatskolu?
