Andris beidzot pamodās. Murgos atkal sapņoja par autoavāriju. Uzreiz sajuta sāpes –sāpēja rokas, pleci,mugura, nesāpēja tikaikājas. Kājas vairs nesāpēs nekad. Uzmetis acis pulkstenim, Andris nolēma nedaudz pagulēt pirms ķerties pie darba. Darba bija sakrājies: daudz: tulkojumi, darbi pārrakstīšanai, skenēšanai. Šodien vēl vajadzēja aiziet pie sociālās darbinieces, uzrakstīt iesniegumu benzīna iegādei. To arī negribējās darīt. Tās nelaimīgās, mūžam izbadējušās sociālās darbinieces ar tukšām, trulām nedzīvām acīm nerosināja dzīvotprieku.
No vannas istabas iznāca Aijiņa, sieviņa, saulaina kā vienmēr.
Andri, brokastis galdā.
Iešpricējusi sev ikdienišķo insulīna devu, Aija aizgāja uz darbu.
Ielicis kājas gumijas virvēs, Andris sāka vingrot, vajadzēja izkustināt, izvingrināt kājas, lai asinis sāktu riņķot. Vingrinot kājas, domas aizklīda pagātnē. Kur palika tas iedomīgais, skaistais jauneklis, kuram viss nāca kā no pārpilnības raga? Meitenes visskaistākās. Darbs, kas patika. Arī armijā Andris tika Maskavas štābā, daudzi viņa vienaudži no krieviem atgriezās cinka zārkos. Un pēkšņi avārija, visi lupatās, viņš vienīgais palika. Dakteri salāpija, salika pa kauliņam. Dzīvot negribējās un nelīdzēja ne psihoanalītiķi, ne psihologi. Tikai pēc ilga laika notika tas, ko tautā sauc par „klikšķi”. Bet visvairāk palīdzēja mācības RRC. Tas bija pēc vācu parauga veidots mācību iestādījums. Viss bija no Vācijas (Hamburgas) –vācu mācību programmas, Vācījā stažējušies jaunie pedagogi, Galvenais – vācu nauda, 5 miljoni. Tas arī izglāba šo mācību iestādi, kad savtīgās ierēdņu rokas sagribēja iestādi pievākt sev (prihvatizēt). Bet vissvarīgākais bija kursa biedri – cits ar vienu kāju, cits ar vienu roku, citam vēl kā trūka, bet bija acis, dzīvības un intereses pilnas, bija sarunas par visu un par neko, bija drauga plecs. Varēja pačīkstēt un saņemt atbalstu no draugiem. Varēja pats atbalstīt vājāko.
Nu pienāca laiks rīta tualetei, brokastīm. Un varēs strādāt, piepelnīt pie dienišķās maizes kādu sviesta pikuci.
Andris tulkoja, dators rūca, viņš centās laicīgi ieseivot, lai padarītais neietu zudumā.
Pie durvīm ieskrāpējās atslēga. Aija atgriezās no darba. Uzprasīja, kāpēc viņš nav pusdienojis.
Logs bija atvērts, pavasara svaigais gaiss plūda stabiņā, smaržoja ceriņi. Paēduši vakariņas Aija un Andris nolēma pastaigāties, baudīt pavasari Ķengaragā. Andris iesēdās savā ratiņkrēslā, viņi liftā nobrauca uz nulto stāvu, izgāja ārā no sociālās mājas. Pēkšņi sagribējās padraiskoties. Andris piebrauca pie Aijas, palocīja galvu. Valsi?Jā, valsi! Tām tam taram, tam taram tamtaram, tam, tam,tam.. Aija nokniksēja. Viņi sāka deju. Pirms kāda laika abi mācījās deju kursos ratiņniekiem. Viņiem nebija svarīgi, vai kāds viņus vēro. Bija jauks pavasara vakars,smaržoja ceriņi.Bija šis mirklis.
Viņi izdejoja savu pavasari.
