Nolaisties uz miglas ūpja spārniem
Un doties Tevi tumsas vālos saukt,
Kur izplaukst domas zaļi spožās zvaigznēs,
Un melnas skropstas pusnakts pāvi glauž.
Uz rītu lidot vētras degtās oglēs,
Kur aizmākoņos Tavas ilgas mīt,
Kur iekrīt sirdī lūpām mīļots klusums,
Lai steigtos vārdus spalvu vējos vīt.
Ļaut saulei ganīt ievu baltos ziedos
Tos mirkļus savādos, kas dzegužbalsīs dus,
Kad zibens pātagas pret lietus lāsēm sitas,
Un starus apklāj mīklains aptumsums.
Kaut sadegšu, kaut kusīšu un līšu
Pār zemi poēmās, ko baltās dūjas pauž,
Es Tevi ielūdzu uz tasi sapņu tējas,
Lai balti spārni mūsu stāstu auž.
/Agnese Līcīte/
###
Kad domas aizlido ligzdot
uz apziņas tālāko krastu,
un mastos aiz dvēseles acīm
vairs neplīvo cerību buras,
ir akmeņi jākaļ par rītu
un ogles jākrāso baltas,
lai saltās pārejas sirdī
sudraba dūjas segtu.
Tad apstāsies laika putni
uz sārtajām kastaņu svecēm,
un aizlodās tumsa kā kurmis
aiz strautu dzirkstošām tecēm,
aizspārnos zeltīta gaisma,
ielīstot aizlaika plaukstās,
dzeguze aizkūkos ozolos
robežas neapjaustās.
Ūdenskritumi norims,
klusums izaudzēs dienu,
un sienas starp Tevi un mani
nogrims kā Atlantīda,
atkal atlidos domas
izsvilpot prieka rītus,
un mītus pazaudēs jūtas
ievu baltajos smieklos.
###
