Ilga iepazinās ar Arni caur internetu. Viņš piedāvaja pamīlēties un Ilga uzaicināja viņu pie sevis. Ilgai bija 34 gadi, pēdējais laiks atrast pastāvīgu vīrieti. Pēc pāris tikšanās reizēm Arnis uzaicināja Ilgu pie sevis, iepazīstināja ar savu mammu – Lieni. Ilga, atcerējās savas mātes mācīto, ka vajag zemoties un runāt saldā balstiņā, runāt tikai to, kas patīkams cilvēkam, no kura esi atkarīga. Viņai izdevās apmuļķot Lieni. Tā visu mūžu smagi strādājusi, bet no saviem bērniem sīrupainu balsi un mūžīgo piekrišanu visam nebija sagaidījusi. Un te pēkšņi kāds piekrīt visam, atbild tik maigi – „Māmiņ!”
Liene bija ātras dabas cilvēks. Uzaicināja Ilgu dzīvot pie sevis Berģos.
Arnis ne pirkstu nepakustināja, lai Ilga paliktu viņu mājā, jo viņam nebija nekādu tālejošu plānu. Nu pārgulēja pāris reižu, kas tur liels.
Liene sarunāja mašīnu un krāvējus, pārveda Ilgs mantas no īrētā dzīvokļa uz savrupmāju Berģos.
Ilga staroja, viņai likās – viss, sapņu piepildījums ir klāt.
Bet Arnis aizbrauca uz Angliju. Tur sarunāja darbu rūpnīcā. Ilgai viņš nezvanīja un arī neatcerējās vairs, ka tāda ir.
Ilga, Ilgiņa kala savus plānus: viņa zemosies, viņa melos, viņa piekritīs visam, ko Liene viņai liks darīt. Aprecēsies ar Arni. Un paliks šajā mājā mūžīgi. Un kad viņa te būs oficiāli, vairs nevajadzēs zemoties, tad viņa tiem pārējiem parādīs viņu īsto vietu!
Ilga izdomāja, ka aizbrauks uz Angliju, atradīs Arni, pateiks, ka gaidāms bērns. Liene arī apsolīja, ka iedos naudu biļetēm.
Nabaga pelnarušķe, viņa nezināja, ka māja ir apsolīta Arņa māsai. Un viņa nekad šajā mājā nebūs oficiāli.
Tā viņi visi dzīvoja, katrs ar savu sapni. Katrs spēlēja savu spēli.
