Jauns darbs
Aija gāja pa ielu, gandrīz lēkšoja. Prieks pārpildīja viņu, lauzās ārā. Viņa neapzināti smaidīja. Viņa juta, ka ar katru savu soli iegriež Zemi. Viss bija labi, viss būs labi. Beidzot viņai paveicās.
Kad pirms 11 gadiem viņa izšķīrās ar savu skaisto, visas mīlošo vīru, viņa domāja, ka tas ir nelaimes kalngals. Bet laiks gāja, rētas aizauga.
Dēls auga, mācījās labi, pat ļoti labi. Nu viņš, viņas Edžiņš, ir pieaudzis, 20 gadus vecs. Pirms gada viņš aizbrauca strādāt Anglijā, Londonā. Viņam veicās - saņēma apdrošināšanas karti un jau gadu oficiāli strādāja MakDonaldsā. Alga bija laba, viņš īrēja nelielu dzīvoklīti. Iepazinās ar latviešu meiteni Maiju. Brīvdienās ar dāvanām brauca mājās. Bet uz palikšanu teica, lai necerot. Jo Anglijā kaut arī apkalpošanas darbs, bet bija darbs. Un tur, svešumā, viņu uzskatīja par cilvēku. Naudiņu gan sūtīja reti, pašam sava dzīve, dzīvošana dārga, arī jaunība prasīja savu.
Aija vēl bija jauna, tikai 43 gadi. Visa dzīve priekšā.
Aija strādāja mazpilsētā mazā veikaliņā. Bet uzcēla „Maksimu”, daudzas zaudēja darbu, arī Aija.
Viņa stājās uzskaitē bezdarbniekos. Mācījās kusos. Sākumā angļu valodas, vēlāk – datorkursos. Pieteicās konditoru kusos. Pa to laiku pagāja divi gadi. Viņa sen jau nesaņēma bezdarbnieka pabalstu. Iztika no tā, ko atsūtīja dēls, kursu stipendijām, vasarās siroja mežos: lasīja mellenes, gailenes, brūklenes, citas sēnes. Aijai bija laba draudzene, kura tirgojās tirgū. Pieticīgai iztikšanai pietika. Šad tad Aija lasīja (vāca) pudeles pēc lieliem svētkiem zināmās vietās. Jo vietas jau bija sadalītas. Bet pudeļu lasīšana bija nerentabla, pudeles iepirkuma cena 2 santīmi.
Bet darba nebija, mazpilsētā daudziem nebija darba.
Ziemā Aija pieteicās „simtlatnieku” bezdarbnieku programma. Divus mēnešus viņa tīrīja sniegu, kurš šajā gadā sniga gandrīz katru dienu. Mājās nāca pārgurusi, jā lai vicinātu slotu, bija nepieciešama angļu valoda! Kaut gan brigadiere biežāk izmantoja sulīgos krievu izteicienus. Nu arī tas darbs bija izbeidzies.
Aija iestājās kursos, lai iemācītos pareizi uzrakstīt autobiogrāfiju (CV).
Un mazpilsētas bibliotēkā viņa aizsūtīja 43 CV, uz visām darba vietām, kur vajadzēja pārdevēju. Gribējās atgriezties savā iepriekšējā, pazīstamajā darbā.
Beidzot! Beidzot! Beidzot viņai piezvanīja. Tā bija parupja vīrieša balss:”Man vajadzīga pārdevēja, ir iespēja īret istabiņu uz vietas.”
Aijas sirds līksmoja. Viņa piekrita bez domāšanas. Jocīgs likās ciema nosaukums – Kākciems. Vienalga. Bet viņai būs darbs. Darbs, kuru viņa pazīst, prot, mīl.
Savākusi koferī dažus drēbju gabalus, vēl šādus tādus sīkumus, Aija nopirka biļeti Rīga-Ērgļi. Kaut kur pa vidu jābūt tam ciemam.
Aija izkāpa no autobusa, neviens viņu nesagaidīja. Izprašņājusi vietējos, viņa devās uz ciema nomali. Redzējās nosaukums „Veikals” . Te nu būs tagad viņas dzīves un darba vieta. Apkārt kalnaini meži. Nomale.
Veikala durvis atvēra vīrietis. Sasveicinājās. Ierādīja istabu, kur pārdevēja dzīvos.
Viņš palūdza pasi, lai noformētu dokumentus. Bez ilgām pārdomām Aija atdeva darba devējam dokumentu.
Nu ko, pie darba!
Veikals bija nolaists, netīrs. Aijai pagāja vesela diena, lai satīrītu un sakārtotu, neteiksim līdz ideālam, bet pietiekoši pieklājīgi. Ienāca saimnieks, īgns, viņš atveda preces. Aija, likdama preces plauktos, ledusskapjos, ieminējās:”Kādas būs manas darba stundas? Kādi būs mani darba pienākumi? Kāda būs mana mēneša alga? Vai tagad, kad viss ir kārtībā, viņa drīkst aiziet uz savu istabiņu, nedaudz atvilkt elpu?”
„Gan jau redzēs! Kā strādāsi, tā maksāšu.Tagad ej atpūties.”
Aija strādāja veikaliņā jau otro mēnesi. Realizācija bija laba. Bet algu viņa vēl nebija saņēmusi. Saimnieks, uzskatot, ka pārdevējai pārāk daudz brīva laika, lika viņai vēl arī barot cūkas un vistas, ravēt dārzu.
Vienu nakti, kad pārgurusī Aija bija iekritusi dziļā miegā, saimnieks apgūlās blakus. Aija uzmodās, bet aiz noguruma ironiski nodomāja:”Lai! Atslābināšos un gūšu baudu.”
Nākošajā mēnesī pēc jautājuma par līguma sastādīšanu un algu, saimnieks atkal atbildēja:”Gan jau redzēs!”
Nu beidzot sievietei „pieleca”, ka neviens netaisās ar viņu slēgt darba līgumu, kur nu vēl maksāt algu!
Viņa sāka kalt plānus, kā aizmukt no slavenā Kākciema? Veikala īpašnieks bija cienījams cilvēks ciemā, viņš par darbojās kaut kādā padomē, policijas priekšnieks viņam bija radagabals, viņai neviens neticētu, ja viņa kādam, ko tādu par savu dzīvi un darbu pastāstītu. Telefonu saimnieks bija Aijai atņēmis, lai nepļāpā darba laikā.
Bet saimnieks nezināja par Aijas veļā iešūtiem krājumiem.
Kāpēc viņa gaidīja tik ilgi? Kāpēc neaizgāja uzreiz? Bija izslāpusi pēc darba.
Agri no rīta, vēl gaisma nebija aususi, kad saimnieks aizlavījās uz savu dzīvokļa pusi, Aija piecēlās, apģērbās. Kurpes rokās turēdama, izlavījās no mājas.
Tikusi uz ceļa, Aija jau gāja mierīgāk. Domās apsverot, varbūt, kādu nostopēt? Un atkal viņai mežonīgi paveicās: pa ceļu līkumoja tālbraucējs.
Aija pacēla roku, mašīna apstājās. „Līdz Rīgai?” „Mums pa ceļam.”
Beidzot pēc divu mēnešu vergošanas, Aija atgriezās. Mājas, mīļās mājas. Pirmais gājiens bija uz policiju, patiesību stāstīt Aija kaunējās, viņa vienkārši uzrakstīja iesniegumu par pases nozaudēšanu.
Tad bija tikšanās ar draudzenēm, puņķi un asaras. Bet izlietu ūdeni nesasmelsi.
Dzīve turpinājās, kaut gan Aija kļuva divtik, trīskārtīgi, pieckārtīgi uzmanīgāka. Tad nāca darba piedāvājums, vietējais, darbs kasē „Maksimā”.
Gandrīz viss bija kārtībā.
