Bija Jauka maija pēcpusdiena. Sociālajā mājā miers un kārtība. Anna izcepa torti, šodien draudzenītei Lonijai vārda diena. Anna saposās, ielika torti groziņā, paņēma puķu pušķīti un devās uz lifta pusi. Vajadzēja tak tikt no viņas piektā stāva uz Lonijas otro.
Iekāpusi liftā, nospieda podziņu 2. Pēkšņi gaismas nodzisa un lifts apstājās kaut kur pusceļā. Anna sita ar dūrēm lifta durvis, kliedza, mēģinot sasaukt dežurantu. Nekā. Sirds sitās strauji, sākās aizdusa.
Anna bija jautrs, viegls cilvēks. Visu savu mūžu vadīja starp draugiem un draudzenēm. Apglabāja trīs vīrus. Izaudzināja trīs dēlus. Un nebija nevienu brīdi viena.. Kur viņa, tur kompānijas. Kā nu kuro reizi – citkārt tikai ar anekdotēm, citkārt no pensijas sanāca arī jumtiņam.
Anna nolika torti, ziedus uz lifta piespļaudīto, smirdīgo grīdu. Apsēdās pati. Centās elpot dziļi.
Pagāja divas stundas līdz atbrauca liftu meistars. Sāka knibināties ap sarežģīto aparātu.
Pie lifta pienāca sociālās mājas vadītāja Sigita.
Anna, kā tu jūties? Pacieties vēl mazliet.
Sociālās mājas komandante izsauca ātros, vai nu mazums kādas nelaimes varēja notikt tumšajā, klusajā lifta telpā?
Anna atcerējās savus dēlus. Visi braši noauguši, smadzenes arī Dievs tiem bija devis. Vecākais gan tā vairāk uz nedarbiem bija. Kaut kur plašajā Krievijā vienā no cietumiem viņš vadīja savas dienas. Vidējo Valsts atsūtīja no Afganistānas zinka zārkā. Varonis. Pat ordenis bija piešķrts. Jaunākais beidza Latvijas universitāti. Pēc tam mācījās Maskavā. Maskavā apprecējās. Viņam bija ļoti augsts amats. Māti bieži apmeklēt nevarēja, bet naudu gan sūtīja. Un tad visām Annas draudzenēm bija vēdera svētki. Protams, viņas arī padzīedāja, padejoja viena ar otru. Pačaloja par to, cik labi bija senāk, cik nelabi ir tagad. Viss gāja uz sliktu. Nebija vairs zāle zaļa, nebija debess jums zils, saule arī bija karsta un svelmaina. Ziedi vairs nebija tik skaist, tik smaržīgi. Zemenēm vairs nebija īstā garša.
Beidzot lifta durvis atvērās. Jauns dakteris no ātrās palīdzības piegāja pie komendantes, teica, vai nevar sirdzēju atstāt sociālajā mājā? Uz ko Sigita cieti atbildēja – Nē, ja jums ir pamats slimnieku vest uz stacionāru, vediet.
Vārgā balsī Anna lika nodot Lonijai torti un ziedus.
Salaboja liftu. Atkal iestājās miers.
Sigita iegāja savā kabinetā, atrada Annas personīgo lietu. Rutīnas darbi notrulināja jūtas. Anna pagājušajā gadā izcieta ļoti smagu onkoloģisko operāciju, tad vēl 6 apstarošanas. Dzīvelīga sieviete, un jautra. Ar visiem gribēja draudzēties. Istabiņa viņai bija tīra un kārtīga.
Sigita paņēma telefonu, piezvanīja Annas jaunākajam dēlam. Viņš visu saprata bez vārdiem. Apsolīja atsūtīt naudu bērēm un piemiņas mielastam, kā arī vidēji nornālam akmenskrustam. Ar to arī saruna beidzās.
Sigita aizgāja pie dežuranta, lika novietot aizdegtu sveci zem Annas ģīmetnes, kur bija uzdrukājusi nelielu nekrologu. Pie degošās sveces jau pulcējās sociālā nama iemītnieki. Izvanījās telefons – no slimnīcas – Anna atstāja šo dzīvi. Aizgāja viegli, nevienam netraucējot.
Nu ko, Annas draudzenes varēs izbaudīt Annas pēdējo balli.
