Gara vērtību nosaka nevis spēja augstu kāpt, bet gan paradums visā un visur būt kārtīgam. Tā lielums atklājas ne jau cēlumā, bet gan ikdienišķā mērenībā.
Tāpat tie, kuri spriež par mums, cenzdamies pieskarties dvēselei, nepiešķir necik būtisku nozīmi mūsu spožajai rīcībai sabiedriskā jomā, jo saprot, ka tās ir tikai sīkas straumītes - skaidra ūdens lāses, kas spiežas ārā no staignas un dūņainas augsnes, un šādā gadījumā tie, kas mūs vērtē pēc brašā ārējā izskata, gaida kaut ko tamlīdzīgu arī no mūsu iekšējās būtības, jo viņu apziņā nekādi neietilpst atskārsme, ka parastas cilvēka rakstura īpašības - tādas pašas kā viņiem - mūsos savienojas ar citām, kas izraisa izbrīnu un viņiem nav aptveramas.
Tāpēc mēs dēmoniem piedēvējam biedējošu izskatu. Kurš gan spēj iztēloties Tamerlānu citādi kā ar sarauktām uzacīm, ieplestām nāsīm, briesmīgu seju un neticami milzīgu stāvu, ar kādu viņu apveltī mūsu iztēle, dzirdot šo bijību iedvesošo vārdu? Un, ja kāds man agrākajos laikos būtu sagādājis iespēju satikt Erasmu, man būtu grūti neuzskatīt par aforismu vai apoftegmu visu, ko viņš sacītu savam sulainim vai kalpotājai.
Mēs daudz vieglāk spējam iztēloties uz krāģa vai uz savas sievas kādu amatnieku nekā dižvīru, kas iedveš apbrīnu ar savu stāju un pašpietiekamību. Mums šķiet, ka tādi nekad nenolaižas no saviem augstajiem troņiem līdz parastiem mirstīgajiem.
Tāpat kā samaitātas dvēseles kāda nenosākama dzinuļa pēc reizumis izdara kaut ko labu, arī tikumīgās tā paša iemesla dēļ pastrādā ko nelāgu. Tāpēc par tām ir jēga spriest tikai tad, kad tās ir nosvērtas un mierā ar sevi, ja kādreiz tā gadās; vismaz brīdī, kad tās ir samērā tuvu atvilgumam un vientiesīgam tiešumam.
Iedzimtās noslieces audzināšana attīsta un nostiprina, bet tās mainīt un uzveikt nav iespējams. Tūkstošiem raksturu manā laikā pievērsušies tikumam vai grēkam, jebšu bija mācīti rīkoties pretēji:
Sic ubi desuetae silvis in carcere clausae
Mansuevere ferae, et vultus posuere minaces,
Atque hominem didicere pati, si torrida parvus
Venit in ora cruor, redeunt rabiesque furorque,
Admonitaeque tument gustato sanguine fauces;
Fervet, et a trepido vix abstinet ira magistro.*
Šīs iedzimtās īpašības nav uzveicamas - tās mēdz piesegt un slēpt.
[...] Tie, kuri ar jaunmodīgiem viedokļiem mēģinājuši grozīt mana laika pasaules paradumus, pārveido tikai šķietamos, ārišķīgos netikumus - būtiskākos viņi atstāj, kur tie bijuši, ja vien nav pastiprinājuši; un tieši no tādas uzurdīšanas ir jābaidās.
Viņi mīļuprāt apstājas pie sasniegtā, aprobežodamies ar paviršām, nesvarīgām pārgrozībām, kas nav neko daudz vērtas, toties gūst slavu par itin kā milzīgiem nopelniem; tādejādi viņi par nelielu samaksu liek mieru citiem - īstiem un iedzimtiem netikumiem ar dziļām saknēm.
Mirkli paverieties, ko rāda mūsu pieredze: nav cilvēka, kurš - ja vien viņš ieklausās sevī - nebūtu atklājis kādu īpašu esību - noteicošo būtību, kas cīnās pretī audzināšanai - un arī tādu kaislību vētrai, kas pretējas viņa vēlmēm.
Ja runa ir par mani - es negrīļojos ne no kādiem grūdieniem, gandrīz vienmēr atrodos savā vietā - tāpat kā jebkurš smags un nekustīgs ķermenis. Ja reizēm neesmu gluži sevī, tad noteikti kaut kur tuvumā. Manas trakulības nemēdz aizraut mani pārāk tālu. Es nepiekopju nekādas galējības un dīvainības, tādejādi manas aizraušanās ir veselīgas un pilnvērtīgas.
Taču patiesais sods - un tas attiecas uz mums visiem, parastajiem cilvēkiem, - ir tāds, ka pat mūsu intīmākā personiskā dzīve ir pilna puvuma un netīrumu; pati doma par tās attīrīšanu - netverama, nožēla - gandrīz tikpat slimīga un noziedzīga kā grēks. Citi - vai nu piesaistīti netikumam ar iedzimtības saitēm, vai iesīkstējušu paradumu - to vairs neuzskata par kaut ko neglītu.
Pārējos (un tostarp arī mani) tas nomāc, bet viņi atgūst līdzsvaru, priecājoties par ko citu, pacieš to un ļaujas grēkam, turklāt pretīgi un gļēvulīgi. Tomēr droši vien iespējams iztēloties tādu baudas un grēka nesamērību, ka pirmā, ja runājam par noderīgumu, pilnībā un taisnīgi var aizbildināt otro, turklāt ne tikai tad, kad prieki piedzīvojumu papildina nejauši un nav ar to tiešā sakarā, piemēram, kaut ko piesavinoties. Arī tad, kad bauda nav atdalāma no grēka - kā nododoties neatļautiem sakariem ar sievietēm, kad svētlaime ir visu pārvaroša, - stāsta, ka tāds kārdinājums dažkārt esot neuzveicams. [...]
Visu, ko daru, es mēdzu īstenot vienā elpas vilcienā; kustībā nekad neapstājos pusceļā, man nemēdz būt tādu gara dzinuļu, kas paliktu apslēpti saprātam, tie gandrīz vienmēr ir saskaņā ar visām manas būtības sastāvdaļām - bez pretrunām, bez iekšējas neapmierinātības; ja tie ir nopēluma vai uzslavas vērti, tad tikai mans prāts spēj to noteikt, - ja kāds no tiem bijis noziedzīgs kaut vai vienu reizi, tas nozīmē, ka būs nosodāms vienmēr, jo kopš dzimšanas nemainās - tās pašas noslieces, virzība un spēks. Bet par maniem uzskatiem plašākā nozīmē var teikt, ka es kopš bērnības atrodos tajā vietā, kurā biju apņēmies turēties.
Ir tādi grēki, kas mūs aizrauj sparīgi, pēkšņi un nepārvarami, - atstāsim tos malā. Bet citi - tie, kuriem mēs nododamies nemitīgi, par kuriem tik daudz esam domājuši un tērzējusi ar citiem, vai arī tie, kas saistīti ar mūsu garīgajām īpašībām, nodarbošanos un amatiem, - es nekādi nespēju saprast, kā tādi var tik ilgu laiku dīgt cilvēka dvēselē bez saprāta un sirdsapziņas atbalsta, un ir grūti iztēloties, ka viņu pārņēmusi nožēla, kad viņš ar tiem plātās šim nolūkam paredzētajā brīdī.
[...] Ja runājam par mani, tad es varu gribēt, kaut būtu citāds, varu sevi nosodīt un nepatikt pats sev, lūdzot Dievu par manis pilnīgu pārveidošanu un lai viņš piedotu manu dabas doto vājumu. Taču to visu es varētu dēvēt par nožēlu ne vairāk kā sarūgtinājumu, ka neesmu eņģelis, nedz arī Katons.
Mana rīcība savā ziņā ir likumsakarīga un izriet no tā, kas es esmu. Neko labāku nevaru izdarīt. Un grēku izpirkšana patiesībā neskar visu to, kas nav no mums atkarīgs, ja nu vienīgi to var nožēlot. Es spēju iztēloties nebeidzamu daudzumu dažādu raksturu, daudz cēlāku un izlīdzinātāku par manējo, tomēr tāpēc nemainīšu savas īpašības - tā mana roka un prāts nekļūst stiprāki tāpēc, ka es iedomājos tos citādus - gluži vienalga, kādus.
Ja mēs, iztēlojoties un vēloties darīt kaut ko jaukāku, nožēlojam savu veikumu, tad mums būtu jānožēlo arī visnevainīgākā rīcība - mēs taču lieliski saprotam, ka cits, apdāvinātāks cilvēks to pašu izdarītu labāk un cēlāk, un mums gribētos tāpat. Un tagad, kad vecumā apceru savas jaunības nerātnības, es saprotu: ņemot vērā manu dabu, tās ir bijušas gluži ciešamas; uz apvaldītāku rīcību es nebiju spējīgs.
Es sev neglaimoju - līdzīgos apstākļos allaž būtu tāds pats. Tas nav traips, drīzāk gan - man raksturīga nokrāsa. Es nepazīstu virspusēju, mērenu un ārišķīgu nožēlu. Man vajag, lai tā pārņemtu mani pilnībā, un tikai tad šīs jūtas saukšu tādā vārdā; būtu nepieciešams, lai tās izgriež man iekšas uz āru un iespiežas tik dziļi un caururbjoši kā paša Dieva acs.
Ja atceros pārrunas, kurās man iznācis piedalīties, tad es ne reizi vien uzvedos pārlieku bezrūpīgi, palaižot garām dažu labu izdevību. Mani padomi tomēr bija pamatīgi apsvērti un pieskaņoti apstākļiem, to raksturīgākā īpašība - allaž izvelēties vieglāko un drošāko izeju. Manuprāt, tajās apspriedēs, kurās es piedalījos, secinājumi par aplūkojamo tematu, kas man šajās reizēs tika piedāvāts, parasti bija sakarīgi - šādos gadījumos es allaž rīkotos tieši tāpat. Es nedomāju stāvokli, kāds tas ir šajā brīdī, bet gan - kāds bija tad, kad konsultēju.
Katrs risinājums ir derīgs tikai noteiktu laiku, iespējas un lietu kārtība nemitīgi grozās un mainās. Savā mūžā esmu pieļāvis vairākas smagas un būtiskas kļūdas - ne tāpēc, ka man trūktu prāta, bet neizdošanās dēļ.
Jomās, kurās iznāk darboties, slēpjas visneticamākās neparedzamības, it sevišķi cilvēka dabā. Nepamanāmas, nekādi neizpaudušās īpašības, par kurām paši ļautiņi reizēm nemaz nenojauš, attiecīgos apstākļos pēkšņi parādās. Es nevainoju savu saprātu, ja tas nespēja savlaikus iedziļināties un kaut ko tādu paredzēt.
___________________________________________________
* "Tā, kad zvēri atradinājušies ir no meža,
Ielikti būrī, pie šāda mājokļa pierod tie,
Neizskatās vairs plēsīgi, mācās cilvēku paciest,
Taču, ja kaistošā rīklē nonāk kaut lāse asins,
Niknums negantais mostas no jauna,
Nobaudītā asins liek piepūsties kakliem,
Uzurdot trakas dusmas; satrakojas kustoņi,
Gatavi uzbrukt tūlīt saimniekam drebošajam." Lukāns. Farsālija, IV.
Piezīme: Mišels de Montēņs. Fragments no trešās eseju grāmatas
