Šodien bija tā laimīgi-nelaimīgā diena, kad Velga saņēma Lēmumu no VSAA par vecuma pensijas piešķiršanu. Velga uzmanīgi izlasīja papīru, viņa, kā bijusī grāmatvede, pārbaudīja katru sīku cipariņu, katru frāzi. Kaut kas nelika viņu mierā. Par 50 darba stāža gadiem (nerēķinot tos gadus, kad viņa strādāja divas un pat trīs slodzes) valsts viņai aprēķināja 225 latus. Aizdomīga likās frāze:”Vidējais mūža ilgums, par kuru aprēķināta pensija, ir 19,8 gadi”. Tātad jau bija izlemts, ka viņa nodzīvos apmēram 20 gadus nabaga maizē.
Viņa paņēma papīra lapu uzvilka līniju, kura sadalīja lappusi divās daļās. Vienā pusē uzrakstīja – Drīkst/ Debets, otrā – Aizliegts/Kredīts. Atsevišķi viņa pierakstīja teikumu:”Katru mēnesi bērēm jāatliek 10 lati.” Pie aizliegumiem viņa pierakstīja – stingri aizliegts pirkt drēbes, apmeklēt drēbju veikalus. Jāekonomē ūdens, izvannojoties, ūdens jālej tualetē, Jāekonomē elektrība, jāizgriež 4 vai 5 lampiņas, Veļu var negludināt, būs kārtīga ekonomija, Par ēdienu gan jāpadomā, tagad tā gatavo, piemēram, maizi, ka viņa sapelē jau otrajā dienā. Labi, būs laiks, nāks padoms. Aizliegts pirkt vairāk par vienu paciņu kafijas mēnesī. Atteikties no piena, jo piens vecam cilvēkam ir kaitīgs.
Sadaļā „Drīkst” Velga pierakstīja – 1. apmeklēt bibliotēku, 2. nopirkt velosipēdu, 3. apmeklēt koncertus un izstādes, par kuriem nav jāmaksā. Nu ko! Cik daudz meitenei vajag?
Pie durvīm pieklauvēja. Atnāca draudzenes, bijušās kolēģes, dažas kaimiņienes. Ballēties, tad ballēties. Sievietes ātri saklāja galdu, sagrieza salātiņus. Galds bija pilns kā viņas dzīve.
Dāmas jautri čaloja. Velga rūpīgi klausījās, Varbūt kāds draudzeņu padoms noderēs?
Elza lielīgi paziņoja, ka tokai aizejot pensijā, viņa sajuta dzīves garšu. Velga rūgti pasmaidīja. Tā dzīves garša garšoja un smaržoja pēc zemes, mēsliem, stādīšanas, ravēšanas u ražas novākšanas. Jā, ja veselība turas un visi kauli veseli varētu paņemt kādu dobīti no Elzas. Vismaz būtu kāds zaļums, ko kostei klāt pielikt. Bet Velgai bija trausli kauli, pēdējo divu gadu laikā viņai bija divas reizes lauzti kauli, sākot no rokas, beidzot ar mugurkaula. Špiediens arī bija tuvu kritiskajam 190/100 un nelīdzēja nekādas zāles.
Lienīte, mīļa, jauka 70 gadus veca blondīne atklāja noslēpumu (it kā viņas tos noslēpumus nezinātu!). „Mīļās, dāmas! Pēc 60 es sapratu, kas ir mīlestība. Visas iesmējās, bet ne ļauni, Lienīte visu mūžu meklēja mīlestību, bija 4 reize oficiāli precējusies un kādas 4 reizes – dzīvoja mīlestībā bez valsts akcepta. Jāsaka gan, tie mīlētāji ātri aiztinās, paņemot līdzi pa kādam vērtīgam suvenīram. Bet Lienīte tikai par mīlestību spēja runāt.
Piecēlās Zaiga un parupjā, nosmēķētā balsī, noskandēja:”Dāma, iedzersim par pensiju, par pensijas vecumu, par to, lai mūsu iespējas sakrīt ar mūsu vēlmēm!!!” Kādas tad vēlmes drīkst atļauties Latvijas pensionārs? Nebāzties ārā no savām šaurām aliņām. Klusēt un uzklausīt citus. Un kā teica viens deputāts:”Turēt muti!”
Jaukās dāmas ēda, dzēra, sarunājās par niekiem.
Laima stāstīja, ka viņa, dziedot korī, jūtas laimīga. Varbūt viņai taisnība, dienas aizņemtas, teksti jākaļ galvā.
Dacīte stāstīja, ka viņa sapņo par ceļojumu ar baltu kuģi pa jūru, esot jau gandrīz naudīņu sakrājusi, atlikuši kādi 90 lati. Dacīte piecēlās, pacēla vīna glāzi un spalgā balstiņā sāka dziedāt krieviski:”Ah belij teplohod, begušjaja volna, nesi meņa, ņesi meņa....Na teplohode muzika igrajet, a ja odna stoju na beregu, a ja stoju i serdce zamirajet i ničego podelatj ņe mogu...” Dāmas gan piedziedāja, gan smējās, gan sačukstējās. Beidzot Zaiga teica: „Mīlulīt, aizbrauc tu vienu reizu no centra līdz Majoriem. Un būs Tev ceļojumu ceļojums!”
Tad draudzenes sāka izklīst, citai mazbērni, citai jauna kopjama 60 gadīga mīlestība, citai suns, citai kaķis, citai kora repetīcija.
Velga novāca traukus, nomazgāja, salika plauktos. Nolēma uzslaucīt ar mitru lupatu grīdu.
Nu māja sakārtota, tagad tikai jāsakārto domas un jāiet gulēt.
Velga piecēlās, lai ietu uz istabu, bet kāja paslīdēja, viņa nokrita, laikam kārtējo reizi salauza gūžas kaulu. Stipri sāpēja. Cēlās spiediens – sāpēja galva, pulsēja deniņos. Vilma pārklājās aukstiem sviedriem, sirdz pukstēja arvien lēnāk, lēnāk. Viņa centās gulēt mierīgi, bet spēki palēnām atstāja viņu. Velga pasmaidīja:”Re kā! Valstij būs ietaupījums! Un draudzenēm būs iemesls atkal sanākt, atcerēties aizgājieju.”
Jā, viņa tiko sāka dzīvot brīvu dzīvi. Nebija gan ilga viņas brīvība. Viņa atcerējās dziesmiņu no Hugo Diega repertuāra:”Trīs runči kādā krogā par dzīvi maļ un maļ, bet pienāk jaunais runčuks un saka, Runči, čau! Jums nav, kas Jums reiz bijis, Man ir, kas Jums vairs nav!!!” Velga vārgi pasmaidīja un nočukstēja:”Skaista ir jaunība, skaista ir jaunība, tā nenāks vairs!”
Pēc trim stundām atnāca vedekla, nopūtās, atkal izdevumi krīzes laikā. Gan jau Vegai būs kādi ietaupījumi? Izturēsim, izdzīvosim.
