Alīda gaidīja krāvējus, kuri viņu ar iedzīvi pārvedīs uz sociālās mājas vienistabas dzīvoklīti.
Dzīve paskrēja garām. Viņa pēc vidusskolas pabeigšanas iestājās RTU ķīmijas fakultātē. Mācījās, strādāja par laboranti turpat institūtā. Pabeidza institūtu. Aizstāvēja 4 disertācijas. Strādāja par mācībspēku institūtā, pasniedza organisko ķīmiju. Strādāja organiskajā institūtā. Pēc gada viņu nozīmēja par laboratorijas vadītāju. Pētījumi bija tik spoži, saistoši, interesanti, ka viņai nācās iekārtot sev dīvāniņu laboratorijas pieliekamajā. Savā divistabu dzīvoklī Rīgas centrā viņa parādījās reti, kaimiņus nepazina. Pēc dažiem spilgtiem atklājumiem laboratorijai uzlika slepenības zīmogu. Bieži laboratoriju apmeklēja dažāda ranga kara kungi, kuriem no pamatiem vajadzēja skaidrot, kas šis par preparātu, kā iedarbojas uz pelēm, varbūtējās pielietošanas iespējas klīniskajos pētījumu uz cilvēkiem. Darbā pagāja viss mūžs.
Un tagad viņa, nopelniem bagātā zinātniece, pārvāksies uz dzīvi nabagmājā.
Aizvien retāk viņu apmeklēja viņas studenti, arī vairs nekādi jaunie. Ar kaimiņiem viņa nesarunājās. Pensija par garo darba mūžu nožēlojamie 89 lati. Dzīvokļa uzturēšanu apmaksāt viņa nespēja, krājās parādi.
Kad atnāca skaļa un parupja sociālā darbiniece, lai pierunātu viņu pārcelties uz sociālo māju, Alīda piekrita. Nebija jau citas izejas.
Savos 85 gados viņa izskatījās cienījami, nebija aptaukusi, kā daža laba. Drēbes viņai bija izmeklētas, labi stāvēja, labi piestāvēja. Reizi mēnesī viņa apmeklēja teātri, pēc tam dzīvoja pusbadā. Nekā lieka. Visu mūžu viņa atturējās no kārdinājumiem. Televīzora viņai nebija. Vienīgais draugs – vecais Vefiņš, bet tagad arī viņš neņēma tos jaunos FM viļņus. Grāmatu viņai bija daudz. Tagad tās stāvēja kastēs sapakotas. No traukiem viņa gan daudz neko nepakoja : 2 krūzītes, pāris šķīvju, vēl šo to. Cik viņai līdz mūža galam vajadzēs? Redze bija stipri sabojājusies, grāmatas lasīt viņa vairs nevarēja. Bet ar cilvēkiem sadzīvot un saprasties nemācēja.
Alīda piecēlās, apstaigāja dzīvokli. Viņa atrada slepeno sainīti. Slepenā un bīstamā preparāta pudelīti. Kādreiz, kad vajadzēja iznīcināt, roka nepacēlās. Nu ko, tagad noderēs.
Atbrauca traktors, krāvēji nesa lejā un salika uz tā norādītās mantas.
Pie durvīm pieklauvēja. Tās bija sarunātās kaimiņienes. Alīda viņām apsolīja atdot visu, kas viņai nebūs vajadzīgs.
Pēc brīža dzīvoklis bija tukšs. Kā viņas dzīve. Laikam jau viņa bija izvēlējusies neīstās vērtības. Viena.
Ieskrēja kaimiņiene Nataša, iebāza viņai rokās saņurcītu 50 latu papīrīti, nokliedzās:”I neceri, es atpakaļ neņemšu!”
Ienāca krāvējs. Laiks doties. Alīda nopūtās. Asaras aizmigloja acis.
Jaunaja dzīvoklīti viņa kārtoja savu iedzīvi, klusēja un domāja.
Pie durvīm pieklauvēja, ienāca sociālās mājas komendante, parupja sieviete, vajadzēja aizpildīt kādas tur anketas, parakstīt dokumentus, atdot pasi pierakstīšanai.
Alīda jutās kā cietumā.
Nākamāja dienā pie viņas ciemojās 4 bēdu māsas: divas pensionētas skolotājas, bijusī medmāsa un bijūsī balerīna (nodzērusies gan, visu savu skaistumu un veiklību zaudējusi). Tā bija vietējā Dāmu komiteja. Vecās kundzes skaļi čaloja, izprašņāja par dzīvi, par radiem. Beigās, atbildes nesaņēmušas, izklīda pa savām istabiņām.
Alīda nobrauca ar liftu uz pirmo stāvu. Dežurante, nežēlīgi rupja, nobrēcās:”Kas Tu tāda? Kā te staigā vēlu vakarā? Ej gulēt!” Uz ko Alīda mierīgi, ar cieņu atbildēja, ka viņa vakar tik pārvākusies, tik vēls nemaz neesot un viņai jāaiziet uz veikalu nopirkt, ko ēdamu. Viņa lēni un cienīgi gāja uz izeju, bet dežurantes būrkšķi sadzirdēja gan:”Bariņa našlas!”
Alīda aizgāja uz tuvējo veikaliņu, nopirka maizi, pienu, kafiju, sieru. Padomāja un nopirka tāfelīti melnās šokolādes.
Viņa uzbrauca ar liftu savā 4. stāvā, atslēdza dzīvokli, iegāja. Nolika pirkumus uz galda. Sienas skaļumu neaizturēja. Vienā puse kaimiņiem kliedza televīzors krievu valodā, otrā – latviešu. Laikam kurli tie vecīši, nodomāja Alīda.
Viņa Uzlika vārīties tējkannu kafijai, sadalīja šokolādi. Domas jaucās pa galvu melnas, rūgtas. Viņai nepatika sociālajā mājā. Un nepatiks nekad.
Uzvārījusi kafiju, viņa atrada slepeno pudelīti. Piecēlās, atvera durvis, lai nav jālauž.
Apsēdās, izdzēra pusi no pudelītes satura. Uzkoda šokolādi, uzdzēra virsu melnu, rūgtu kafiju. Lai Dievs man piedod.
Alīda apgūlās uz dīvāna, sasedzās ar pledu un gaidīja. Viņa pacietīga gaidīja savu pēdējo stundu.
