Viens mirklis un - ir stājies lidojums,
Vairs augšup neskries viegliem spārniem putns,
Nekas nav drošs, viss pārejošs un sāpīgs,
Un atkal pusizdzerts ir kādas dzīves kauss...
Viens mirklis un- nav nozīmes, kas esi-
Princis, karalis vai bezpajumtnieks, kalps,
Ir elpa gurusi, to debesīs cels vēji
Un kaija kliegs- Tu dzīvi nokavēji...
Viens mirklis un - ir migla norimusi,
Kas tikko klāja liktensputna ceļu,
Tik caurspīdīga, patiesa un dzīva
Skan atbalss klusumam, kas vienmēr paliks brīvs...
/Agnese Līcīte/
10. 04. 10.
Tik daudz neatbildētu jautājumu
starpzvaigžņu atziņu dzīlēs-
kas mīlēs,
kas piedos
un miglā atrastos vārdus
bezgaisa mulsumam ziedos?
Aizdod man teorijas,
es tās padošu tālāk,
lai mazgājas pārliecības
sapņu veidotā mālā,
jo atbilžu nebūs-
viss jau tāpat ir īsts,
kad plīst debesu tumsa,
un atstarojas šķietamā nebūtība
neizsīkstošu dienu veldzē.###
Es pārkāpšu pāri nolemtībai,
kur spārnotās plaknēs
staigā sirdsapziņas
un klaigā nešķīstās mēlēs,
kur valkīras tamborē naktis
tīreļa akaču melnajās acīs
un baidās nepasacīt,
ka dumbrājs kļūst saulessērdzīgs.
Tā nebūs haosa teorija,
un tauriņš nespēlēs zemestrīci,
bet tici-
es staigāšu ievziedu āderēs
un kļūšu nemirstīga.
###
Es sevi atradu
naktsmiera kokos,
sarkanus ķiršus plūcot
un lūdzot kameni klusēt,
kas rasotus akordus spēlē.
Kad ārējā pasaule mana
aizvēra pelēkās acis
un saules medībās skrēja,
starp vēja zibošiem soļiem
zaglīgus pumpurus sējot,
es noķēru sevi.
Un apgarota uzplauka diena
Kalnu un pakalnu smailēs,
ailēs starp aizvērtām tumsas durvīm
paslēpjot miglas mošķus.
Knābis vairs vālodzei nesalst,
lūdzot pēc lietus un veldzes,
un smeldze Bermudu trijstūrī
sūras vērmeles audzē.
Tagad jau saules dūjas
likteņa līnijas zīmē
un līmē spoguli jaunu
uz gaismotas nemirstības,
jo vairs es neesmu attēls
sveša atspulga acīs.
/Agnese Līcīte/
4. 05. 10.
###
