Zanda gāja uz autoostu. Šodien darbu padarīja ātrāk kā parasti, Grāmatvedībā arī nebija paredzētas nekādas vārda dienu svinības.
Krēsloja. Sen Rīga nav bijusi tk balta, tik sniegota, tik salta. Visa Latvija bija apsnigusi. Balta pilsēta baltā pasaulē. Balta sniega sega apklāja melno un drūmo Latvuju, kuru skāra melnā un bezcerīgā krīze. Sals pieturējās otro mēnesi.
Zanda iegāja autoostā. Daudz cilvēku, pārsvarā, jaunieši pulcējās bariņos. Jautri čaloja brīvdienu gaidās. Cilvēki smaidīja, jokoja. Zanda nopirka biļeti līdz Cēsīm. Laika bija daudz, veselas 65 minūtes. Viņa nolēma šo laiku izmantot visu, līdz pēdējai minūtei un izbaudt šo laiku, izgaršot, izjust.
Viņa iegāja aptiekā. Ožu apreibināja aptiekas smaržas, viņai patika aptiekas smaržas. Patika raudzīties, kā strādā farmaceites. Apskatīja kosmētikas vitrīnas. Piegāja pie farmaceites, nopirka citramona tabletes. Ne vajadzēja, ne galva sāpēja. Vienkārši gribējās izjust iepirkšanās prieku.
Klaiņojot pa autoostu, sagribējās kafiju. Pie automāta rindas nebija. Espresso kafija debešķīgi, saldi rūgteni smaržoja, uzdzina atmiņas. Kādu reizi pie kafijas tases Zandas labākā draudzene Velga teica: „Tu vienmēr esi opozīcijā, pat tad, kad klusē.” Velga patiesi pamanīja, ko Zanda pat nebija slēpusi. Viņai patika sajūsties brīvai, kaut vai tikai sīkumos, domās, fantāzijās, sarunās, apģērbā. Jo darbs prasīja pilnīgu atdošanos un paškontroli.
Iegāja veikaliņā, kur tirgoja kancelejas preces. Zandai pretī raudzījās smaidīgs eņģelītis, neglīta, banāla svece. Viņa nolēma nopirkt šo ķēmiņu.
Zanda iegriezās datorsalonā. Ātri pārskatīja dažas mājas lapas, uzrakstīja 4 vēstules, nosūtīja tās adresātiem.
Cilvēki bija neparasti laipni un smaidīgi, arī pārdēvējas bija laipnas.
Laika bija gana, Zanda apsēdās brīvajā krēslā, izvilka laikrakstu, pārlaida acis pār virsrakstiem. Virsraksti bija optimisma pilni, daži joki par krīzi, daži ieteikumi sievietēm, kā zaudēt svaru, daži padomi kungiem, kā nezaudēt optimismu, ieteikumi apmeklēt pirtis, ieteikumi lietot ekoloģiski tīru un veselīgu pārtiku. Paskatoties stacijas pulkstenī, Zanda piecēlās. Laiks pagāja ātri.
Autobus atnāca laicīgi. Apsēžoties savā vietā, Zanda nodomāja, ka beidzot viss ir galā.
Autobus brauca pa slidenajām Rīgas ielām. Pēc laba brīža parādījās pilsētas nomalēs sniegā ieputinātās mājas. Pie Rīgas robežas viens, krietni samiegojies pilsonis, atjēdzās, ka iekāpis citā autobusā. Šoferis bez kurnēšanas izlaida aizmāšu.
Autobus ienira tumsā, turpinot ceļu uz rajona centru. Sākās mežs. Zanda piecēlās. Piegājusi pie vadītāja, palūdza izlaist viņu nākošajā pieturā. Ārā kāpēji bija vairāki. Zanda izkāpa, piegāja pie soliņa, sāka rakņāties savā lielajā somā, kur varēja atrast visu. Strādājot Rīgā, vienmēr bija jābūt gatavai neparedzētiem gadījumiem. Pārējie izkāpušie izklīda.
Zanda gāja pa slideno taciņu, domājot, ka nevajag nekur steigties, nav arī nekādas vajadzības aizklīst tālu. Viņa nogriezās no taciņas, smagi brida caur brikšniem pa lielo sniegu līdz beidzot ieraudzīja klusu meža ieloku. Kaut kur tālu varēja dzirdēt mašīnu dūkoņu uz šosejas, viensētās rēja suņi. Pie priedes Zanda apstājās, labi, lai notiek te. Viņa apsēdās sniegā, piespiedās ar muguru pie priedes, ieelpoja salto gaisu. Notīrija sniegu sev apkārt. Izvilka stulbo eņģelīti. Eņģelītis stulbi un truli smaidīja. Zanda atrada somā šķiltavas, aizdeza sveci. Liesma dega un siltā gaisma atgādināja .... Vai tā bija pasaka? Kurš to sarakstīja? Laikam, Andersens? Nebija svarīgi, kas. Vai nebija Kārlis Skalbe? Nav svarīgi! Meitenīte sildījās no sērkociņu liesmām...
Sals pieņēmās spēkā. Kāju pirkstus vairs nevarēja just. Elpa kļuva viegla, liega, bezkaislīga, nedaudz saraustīta.
Zanda aizdedza cigareti, negribīgi, bez baudas izsmēķēja. Par daudzām lietām vēl vajadzēja padomāt.
Domas šaustījās pa galvu. Ne pie vienas negribējās palikt ilgi. Domas bija tumšas un smagas. Sveču liesmiņa nelīdzēja tās atvairīt. Zanda nopūtās, nolēma reizi mūžā noskaitīt Tēvreizi.
Mūsu Tēvs debesīs, Svētīts lai top Tavs vārds!
Lai nāk Tava valstība! Tavs prāts lai notiek
kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi
dod mums šodien! Un piedod mums mūsu parādus,
kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.
Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna!
Jo Tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos.
Un piedod mums mūsu parādus. Jā, parādi bija pāri galvai. Un to vairs nevarēja labot, mainīt. Kāds gudrs un vieds cilvēks teicis, ka katrai bezizejai ir vismaz divas izejas. Zanda neredzēja nevienu. Viņa kā akla taustījās, netiekot uz priekšu, viscaur bija mūris. Zanda mēģināja strādāt trešā darba vietā, izrādījās par grūtu. Viņa mēģināja izdomāt kādu jaunu pelnīšanas shēmu. Bet prātā nenāca neviena gaiša doma. Bezcerība žņaudza viņu aizvien ciešāk. Tā apņema ap krūtīm un spieda pie zemes. Rokas un kājas kļuva nekustīgas. Zuda griba dzīvot, zuda griba mainīt dzīvi.
Tās vēstules, kuras viņa nosūtīja bija svarīgas, svarīgas palicējiem.
1. Vēstule dēlam.
Mīļais dēls!
Rakstu Tev, jo izrunāties mums abiem trūkst gan pacietības, gan iecietības. Es vēlu Tev tikai labu. Bet neprotu to izteikt vārdos. Dzīvo vesels. Un netici nevienam, kurš Tev grib aizdot naudu uz ļoti izdevīgiem noteikumiem. Netici nevienai bankai. Dzīvo ar skaidru galvu un skaidru naudu.Tev ir laba, gaiša galva. Izķepurojies lūdzu no tiem sūdiem, kuriem vārdā – krīze.Tev ir labi draugu, brīnišķīga meitene. Lai Tev veicas.Dzīve ej uz priekšu, neatskaties, neatceries. Ej visam pāri.
Mamma
2. Vēstule mātei.
Labdien, Mīļo māmulīt!
Piedod man par visu, ko esmu izdarījusi, ko neesmu padarījusi. Tāda nu esmu. Piedod un dzīvo vesela.
Zanda.
3. Vēstule Cēsu Domei.
Cēsu Domei
Iesniegums
Lūdzu izskatīt sekojošu jautājumu.
Dzīvokli Rīgas ielā 67 – 34, Cēsīs drīz, droši vien, ja nenotiks brīnums, pārņems banka, jo es esmu parādniece. Šajā situācijā esmu pati vainīga. Bet nāksies ciest arī manai mammai. Mamma – Anna Bērza, pensionāre, ar lielu darba stāžu.
Vai Cēsu novada Dome nevarētu izskatīt jautājumu par sociālā dzīvokļa vai istabas piešķiršanu Annai Bērzai. Pati jau esmu nolēmusi pēc izlikšanas no dzīvokļa izdarīt pašnāvību, bet mammai gan vajadzēs kaut kur dzīvot.
Klāt pielieku vēstuli, kādu esmu nosūtījusi bankā.
Zanda Lapiņa
4. Vēstule Bankai.
Labdien!
Es, Zanda Lapiņa, personas kods 080858-12000, dzīvoju (vēl pagaidām) Cēsīs, Rīgas ielā 67 – 34; esmu sliktais debitors, esmu pārvērtējusi savas spējas un iespējas atmaksāt aizņemto naudu. Es esmu pārāk uzticējusies savam dēlam, kuram bija tikai 18 gadi, kad viņš man solījās: ” Mamma, es tev palīdzēšu, mēs tiksim ar to visu galā.” Nevar ticēt dēlam, pat ja viņš ir labs cilvēks. Es esmu nepareizi novērtējusi savu veselību un iespēju strādāt ilgi un sekmīgi. Nevar ilgstoši strādāt divās darba vietās manā vecumā un domāt, ka tā būs mūžīgi. Es viena pati esmu vainīga situācijā, kurā esmu ievilkusi savu ģimeni
Man nav tiesību kaut ko lūgt, prasīt kādu palīdzību. Es varu tikai informēt par situāciju.
Esmu totālā bezizejā un nopietni apsveru iespēju aiziet no dzīves. Man nav nekādu ilūziju par savu materiālo un finansiālo situāciju. Esmu parādā kopsummā 21000,00 Ls. Es esmu visos iespējamos melnajos sarakstos. Manas saistības jau ir sekmīgi nonākušas pie Tiesas izpildītājiem.
Ar šā gada 13. maiju esmu bez darba. Bieži slimoju (gada laikā biju slima 6,5 mēnešus), tas nozīmē, ka nekad vairs arī neatradīšu normāli apmaksātu darbu.
Nākotnes plānu nav un nevar būt.
Visu labu vēlot,
Zanda Lapiņa
Zanda vairs nejuta ne salu, ne sāpes, ne slāpes. Sāpes, kas viņu mocīja visu dzīvi pazuda, izgaisa. Sveces liesma nodzisa. Zanda atkrita uz muguras, atvērtām, nekustīgām acīm viņa skatījās debesīs, zvaigznēs. Zvaigznes likās esam tik tuvu. Tās tuvojās, kļuva lielākas, baltākas, spožākas. Tās aicināja.
Dvēsele raisījās valā no visa, kam vārds Zeme, no visa, kas saistīts ar zemes rūpēm, zemes priekiem. Krita visi valgi. Nebija svarīgi ne mīlestība, ne atzinība, ne draudzība, ne sāpes, ne kaisles, ne atkarības. Tur, kur viņa dosies, nav tādu jēdzienu. Atbrīvojusies no visa, kas pieder Zemei, dvēsele brīva un līksma traucās pretī gaismai. Baltai, atdzimšanu sološai gaismai, mūžīgai gaismai.
Mana brīvā dvēsele.
Brīva?
Pavisam brīva...
