Viņa ļoti steidzās. Tajā dienā Margaritai bija jāaizstāv diplomdarbs. Beidzot viņa pabeidza bankas augstskolu.
Viņa vairs nebija jauna, mazliet pāri četridesmit. Labi saglabājusies blondīne. Pieklājīgā pelēka tērpā, pamatīgi uzsmiņķējusies, ausīs moderni tovasar auskari no putnu spalvām.
Margarita strādāja Valkas VID par juridiskās daļas vadītāju. Bet pietrūka augstākās izglītības. Nesanāca ne laika, ne gribēšanas, ne vajadzības. Te bija jāprecās, jādzemdē dēls, te atkal bija jāšķirās, jāprecās pa otram lāgam, tē atkal jāšķirās un atkal jāprecās.. Savu darbu viņa padarīja. Nu gan valsts pieprasīja visiem vadītājiem un visām amatpersonām obligātu augstāko izglītību. No rīta viņa nāca uz darbu ar kavēšanos 30 minūtes (akadēmiskās!). Pēc tam pusstundu smiņķējās, pusstundu ķemmējās (arī aiziet pie friziera bija svēta lieta), pusstundu dzēra kafiju ar lišķiem un glaimotājiem kompānijā, tad bija nodaļas sapulce, vadītāju sanāksme, tad – svēta lieta stunda pusdienas laikam, tad neefektīvi pastrādāja, pāršķirstīja šādus tādus papīrus, kaut ko parakstīja, pārbaudīja padoto lēmumus, uzlika dažas rezolūcijas un darba dienai bija gals. Cik Margarita zināja, visās valsts iestādēs ierēdņi, ierēdnīši un amatpersonas strādāja līdzīgi. Par valsts naudu ieguva augstāko izglītību, par valsts naudu brauca „uz objektiem”, kad vēlāk varēja ar draudzenēm pasēdēt kafejnīcā vai apmeklēt stilistu. Darbs kaulus nelauza un galva arī nebija nodarbināta. Protams, lielajās reģionālajās sanāksmēs visi runāja par efektīvu darbu. Bet visi zināja, ka tā būs mūžīgi. Āmen! Jo kā maksāja, tā arī strādāja.
Valkā Margarita bija pazīstama ar augstām amatpersonām. Kā nekā kopā skolu beidza, kopā svētkus svinēja. Tāpēc viņas augsprātībā proporcionāli VID nostrādātiem gadiem. Ar apmeklētājiem viņa bija rupja, nesavaldīga un neko viņu labā nepadarīja.
Iestājās viņa tai banku augstskolā. Padotie viņai sarakstīja kursa darbus, tagad arī diplomdarbu.Mašīnrakstītāja visu pārrakstīja, glīti noformēja, bet pat paldies par to nesaņēma. Nav ko pabalstīt stulbus darba rūķus!
Margarita juta, ka padotie viņu neciena, bet tikai baidās no blondās raganas dusmu uzplūdiem un atriebības. Brīžiem viņai bija niepieciešams atbalsts, izrunāties ar kādu tuvu cilvēku. Tāda tuvākajā apkārtnē nebija.
Māšinas motors sāka klepot, šķaudīt, kabīnē ieplūda dūmi. Margarita apturēja mašīnu. Līdz Rīgai vēl savi 35 kilometri. Viņa neko nejēdza no auto uzbūves. Sāka zvanīt uz Galveno VID pārvaldi. Tie solīja mašinu pēc 3 stundām. Nē, tik ilgi viņa negaidīja.
Pieturēja kaut kāds maršruta busiņš. Margarita iekāpa, nopirka biļeti, apsēdās. Visapkārt sēdēja īsti lauķi ar lielām somā un tašām.
Vienai resnītei iezvanījās mobīlais, sieviete atbildēja, sāka runāt par savu dzīvi, ar draudzeni, droši vien.
Margarita uzslējās un sāka kliegt - Aizveries, resnā, dzīvojāt bez mobīlajiem un nav ko runāt sabiedriskajā transportā.
Kundzīte beidza smaidīt. Teica savai draudzenei – Es tev vēlāk pārzvanīšu, te viena stulba govs man brauc uz auguma. Apaļīte pagriezās pret Margaritu un cieti teica – Tu man neesi nekas un beidz šeit komandēt. Ko domā, ka putnu spalvas ausīs iekārusi, varēsi pār citiem valdīt?
Margarita aizsmakušā vārnas balsī kliedza pretī, ka viņa grib mierīgi pasēdēt un padomāt.
Iezvanījās vēl viena pasažiera tālrunies. Tas pacēla klausuli, sāka runāties.
Margarita sāka kliegt – Jūs nezināt, kas es esmu, es visus sodīšu. Pretī skanēja smiekli. Visi mikro autobusa pasažieri smējās. Pat autobusa vadītājs bija spiests pieturēt. Viņš pasniedza Margaritai 50 santīmu un teica – Brauciet ar taksi.
Palikusi uz ceļa, Margarita zvanīja uz taksometru parku. Bet viņa pirmajā teikumā paziņoja – Jūs zināt , kas es esmu!? Pretī skanēja jauna vīrieša balss – Mēs par velti nevedam. Nācās vien sakost zobus un maksāt gan par taksometru, gan par visu pārējo.
Diplomdarbu Margarita aizstāvēja, tagad viņa būs maģistre! O, Jaunas karjeras iespējas! Vairāk padoto, vairāk varēs izlādēties uz padotajiem Leiputrija!
