„Inese, Inese, Inese.
Es lūdzu, tevi lūdzu, nes mieru man, nes mieru man, nes mieru dvēselei,
Inese, Inese, Inese.
O donna, donna, donna Inese,
Bez tavas mīlas esmu noguris.”
Tas ir modinātājs! Inesei to lietiņu uzdāvināja Daniēls vēl, kad viņa bija Anglijā. Un katru rītu Inesi modināja maiga Lapčenoka balss ik pēc 15 minūtēm veselu stundu. Inese pamodās, bet vēl kādu laiciņu viņa gulšņājot pārdomās dzīvi. Blakus gultiņā šņākuļoja Edgariņš, viņas piecgadīgais dēliņš.Pagājušajā naktī viņam sāpēja austiņa. Ģimenes ārste teica, ka viņam esot katārs, vai vēl kas, esot jāuzmana ausis. Edgariņš bija nepacietīgs, nevarēja paciest sāpēs, tāpēc, kad viņam kas sāpēja, no viņa kliegšanas mājai varēja jumtu nocelt.
Inesei ienāca prātā Edgara tēvs Alfonss. Kā viņa mīlēja! Kā prātu zaudējusi dzīvoja, nevienu prātīgu padomu neklausīja! Visi apkārtējie teica – Alfonss nav piemērots ģimenes dzīvei. Bet Inesei gribējās domāt, ka viņš ir vienīgais, labākais, skaistākais. Kā var tā kļūdīties. Inese paņēma mobīlo, iegāja Google attēlos, uzrakstīja – Alfonss ... Parādījās bilde. Jā, glīts mūlītis. Bet tukšs. Šajā glītajā paurī bija pusotra gramma pelēkās vielas. Visu viņa dzīvi virzīja tikai un vienīgi daikts starp kājām. O, viņš nelaida garām nevienu gribošu kājstarpi. Tas sākās jau pirms kāzām. Inesei viņas māte teica tad – Neprecies, gan jau izaudzināsim bērnu. Bet Inese mīlēja un gribēja būt precēta ar mīļoto.
Inese mēģināja atcerēties, kad Alfonss iepazinās ar Margaritu. Jā, tas bija vēl pirms kāzām. Šī vecā, blondā sterva rakstīja Inesei Draugos vēstules, solīja, ka tik un tā izjauks viņas ģimenes dzīvi. Margarita bija precējusie trīs reizes, no katras laulības bija pa dēlam. Bērnus viņa ciest nevarēja, tāpēc tie dzīvoja pie viņas bijušajiem vīriem. Margarita strādāja kaut kādā svarīgā valsts iestādē par juridisko konsultanti. Inese meklētājā ierakstīja Margarita... Parādījās bālas blondīnes fotogrāfija. Margarita bija vecāka par Alfonu par veseliem piecpadsmit gadiem. Bet Margarita bija bagāta vecene un varēja nopirkt jauna un stulba smukmūlīša glāstus. Bet Inesei bija Dieva dots skaistums, viņai nebija vajadzības smiņķēties, kaut ko slēpt, ko uzkrāsot, arī grumbu viņai vēl tik drīz nebūs.
Inese skatījās fotogrāfijā. Nē, nevar tādu vecu, blondu ķēvi mīlēt! Viņa bija tik briesmīga, blāva un veca. Blāvā spiroheta! Un arī tik pat indīga. Bet bagāta. Tagad maksā par tiesām, uzpērk tiesnešus, grib savam rotaļu māneklītim nopirkt dēlu, lai paspēlējās, lai patēlo tētuku.
Inese bija spiesta pamest Anglijā labi atalgotu darbu, kursus, kurus viņa gandrīz beidza un atbraukt uz Latviju tiesātie par dēlu.
Alfonss, līdz dēls sasniedza 5 gadu vecumu, neatcerējās, ka viņam ir bērns, alimentus arī nemaksāja, sakrāja 9 tūkstošus latu parādu. Bet te pēkšņi atcerējās. Kāds kroplis!
Pirmajā iesniegumā tiesai Alfonss rakstīja, ka viņš beidzot ir nobriedis pats audzināt dēlu, jo Dēla māte, Inese, ir mauka, un nepareizi audzina dēlu. Kā tad! Visas bērna slimības, visas negulētās naktis, pamperi, pudelītes. Jā bērns Alfonam ievajadzējād tad, kad viņš izauga no sūdiem. Jā Alfonss , tas gan ir ideāls, bez klūdām! Kas neko nedara, tas arī nekļūdās.
Inese paņēma bezalgas atvaļinājumu Anglijas darbā. Bet atbraucot uz Latviju, atrada arī te darbu. Protams te viņa pelnīja mēnesī tik, cik Anglijā nedēļā. Bērns bija pieskatīt, aprūpēts, apģērbts, paēdis un mīlēts. Jā, Edgariņu mēlēja, ar viņu nodarbojās logopēds, mammas māsa veda viņu nodarboties uz valodas kursiem, uz baseinu, viņš apmeklējas bērnu dārzu un dejas studuju. Edgariņam bija daudz draugu, viņam svinēja bezgala interesantas jubilejas ar bērnu svētku vadītājiem un attrakcijām, draugiem un radiem.
Inese nopūtās. Tiesas jau vilkās ilgāk par pusgadu. Īstenībā Edgariņa dzīve neinteresēja ne Alfonam, ne kādam no tiesnešiem , ne advokātiem, ne blodajas, vecajai stervai. Visi gribēja nopelnīt, arī tētuks.
Kad zūd mīlestība, reti kurš vīrietis paliek par cilvēku. Arī tagad Alfonam interesēja tikai nauda.Viņš pat piedāvāja Inesei variantu – Tu vari paturēt bērnu, bet atsakies no alimentiem. Tiesas starplaikos, kad neviens nedzirdēja un neprotokolēja, viņš draudēja Inesei – Tu mani mūžam atcerēsies, es tavu dzīvi padarīšu par elli.
Inese pasmaidīja – Alfonss, nu gan īsto vārdu vecāki atradušu dēlam! Jā, tāds pārdos visu, kas citam svēts – māti, dēlu, dzimteni.
„Inese, Inese, Inese.
Es lūdzu, tevi lūdzu, nes mieru man, nes mieru man, nes mieru dvēselei,
Inese, Inese, Inese.
O donna, donna, donna Inese,
Bez tavas mīlas esmu noguris.”
Modinātājs! Nu gan jāceļas uz darbu! Jauna diena sākusies. Un Inese nedomā padoties, izlīgt. Nē, viņa cīnīsies.
