Skatos amerikāņu filmu. Notiek dzemdības. Visi priecājas, ir laimīgi, palīdz topošajai mātei, atveglo viņas ciešanas. Neticu, ka tā var būt dzīvē. Es raudu, jo šādas filmas modina atmiņas. Mana realitāte ir aizvainojuma, rūgtuma un naida pilna.
Kad es atnācu pieteikties dzemdību konsultācijā, man piedāvāja rupjā veidā veikt abortu. Izlietnē stāvēja izlietotas kafijas krūzītes un tasītes ar tortes paliekām. Saruna bija aizvainojoša, vecmātes teiktais nosodījuma pilns – Jūs esat par vecu un slimu, lai dzemdētu. Vai Jūs vispār esat precējusies?
Tomēr šie aizvainojumi uz laiku aizmirsās pateicoties manai ģimenei, vīram, darba kolēģēm aptiekā.
Bet, kad iestājos dzemdību nodaļā, murgs atsākās. Katrs centās mani pazemot. Sanitāre-vešeriene izsniedza man halātu saplēstu četrās vietās un mazāku par vismaz 3 izmēriem.
Kad nogāja ūdeņi, mani sāka lamāt vecmāte Pārsla, jo viņa bija tik nogurusi, ka netaisījās ar mani ņemties visu nakti. Viņa man iedeva 6 stimulātora ampulas un 6 šļirces un teica, lai es pati sev špricēju ik pēc pusstundas.
Jāpiemin, ka ārā gaisa temperatūra bija mīnus divdesmit, iekšā - plus 2. Vīrs man katru vakaru nesa spaini silta ūdens, lai apmazgātos. Jaundzimušo palātas apkurināja ar sildītājiem, bet dzemdētājas palātas piesildīja ar savu elpu.
Es staigāju pa naksnīgo dzemdību nodaļu, locījos no sāpēm, špricēju sev pati stimulātoru, salu un manī auga melns naids.
Kad man likās, ka bērns drīs dzims, es uzmodināju Pārslu, viņa mani aizveda uz dzemdību zāli un aizgāja modināt dakteri Gaļinu. Tā paguva gan uzvilkt zīda halatiņu, bet nepaguva noķert manu dēlu, viņš atsitās ar galvu pret dzelzss galdu un sāka kliegt – bija dzīvs. Kāda tur dzemdību vadīšana!? Man aizšuva plīsumus bez anestezījas, jo ģinekologei mācīja, ka pēc dzemdībām var šūt bez anestezījas – dzemdētājām jau nesāpot. Bet man sāpēja gan fiziski, gan psiholoģiski. Un mans naids auga. Es strādāju aptiekā, mēs gatavojām dzemdību nodaļai novokaīna šķīdumu anestēzijai. Desmit pudeles dienā!!! No dzemdību nodaļas tās neatvērtas bnāca atpakaļ. Es lasīju psiholoģijas gŗāmatas, tur bija teikts, ka visvairāk savu varu un sadismu izmanto mediķi un skolotāji, jo neko jau nevar pierādīt, viss notiek starp diviem cilvēkiem.
Tad mani izšķīra no bērna, nerādīja man viņu piecas dienas. Kad mans sākās histērija, ārste Alla teica, ka bērns ir dzīvs un zilums viņam jau pāriet. Es ienīdu viņas visas.
Pēc tam mani izrakstīja, lai aizvestu uz bērnu slimnīcu, jo bija aizdomas, ka bērnam pēc sitiena nav viss kārtībā. Mana mamma atnesa ziedus un konfektes dzemdību nodaļas darbiniecēm, bet es visu ieliktu tīkliņā un izmetu miskastē pie slimnīcas durvīm. Neviena no viņām nebija pelnījusi pateicību.
Bērnu ievietoja bērnu slimnīcā, bet man pēkšņi sākās asiņošana, jo Bauskas ārsti atstāja placentu. Varēju noasiņot, varējas sākties asinss saindēšanās.Ar ātro palīdzību mani aizvedā uz citu slimnīcu. Un es pirmo reizi satiku Ārstu. Dakteris Vusfsons izdarīja visu, lai mani izglābtu. Viņa rokas bijas maigas, viņš jautāja, vai nesāp, viņš juta līdzi. Uzprasīja, kad un kur es dzemdēju. Atbildēju – Bauskā. Pēc viņa sejas vaibstiem sapratu neglaimojošu attieksmi pret kolēģēm.Es izdzīvoju, bet naids un rūgtums palika.
Katru reizi, kad svinu sava dēla dzimšanas dienu, mazā sirds kaktiņā atmostas naids un rūgtums. Katru reizi, kad skatos amerikāņu filmas par bērniņa nākšanu pasaulē, es raudu, kaucu, jo man nekā tāda nebija. Un atkal mostas naids un rūgtums.
Kad es ieelpošu savu pēdējo elpas vilcienu un izlaidīšu garu, manī tik un tā būs naids un rūgtums.
