Sadarboties
Visiem labas gribas cilvēkiem
Mums visiem šodien ir redzams, ka cilvēce nebūt nav sasniegusi labklājību un ka to plosa dažāda veida pretdarbības. Bez finansu, ekonomiskās un sociālās krīzes, ar kuru tai nākas saskarties vairāku gadu garumā, cilvēce atrodas strīdu, karu un konfliktu varā. Daudzas no šīm problēmām notiek cilvēka dabas nopietnas nepilnības dēļ un šī nepilnība ir - neiecietība. Tas liek domāt, ka, ja cilvēku lielākais vairākums izrādītu iecietību savos spriedumos un rīcībā, pasaule varētu sasniegt augstāku labklājības līmeni un tā būtu miera pilnāka. Uz to būtu jātiecas katram cilvēkam.
Bet, kas ir iecietība? Vispārējā nozīmē, tā ir attieksme, kura izpaužas kā cieņa pret citu cilvēku viedokli, atšķirīgu vai pat pilnīgi pretēju no mūsējā. To varētu attiecināt uz visām dzīves jomām: reliģisko, politisko, kultūras, mākslas u.t.t.
Domāju, ka labākais veids, kā ikdienā izrādīt savu iecietību – ir atzīt, ka mēs visi esam nepilnīgi, ka mēs visu nezinām un ka mēs pieļaujam kļūdas. Tas nav viegli, jo mums visiem ir ego un bieži tā dabā ir rosināt mūsos pārliecību, ka mēs, lai arī neesam pilnīgi, tomēr esam labāki, nekā tas patiesībā ir. Ego ietekmē sliecamies domāt, ka mums noteikti ir taisnība, kad runājam, darām un domājam.
Viena no jomām, kurā neiecietība uzskatāma par īpaši postošu, ir reliģija. Cik noziegumu un karu tā ir nesusi vēstures gaitā! Cik spriedzes un strīdu tā radījusi ģimeņu attiecībās un starp draugiem? Un, par nožēlu, šodien stāvoklis palicis tāds pats. Tomēr nevienai reliģijai nepieder monopola tiesības uz Ticību un neviena nezina Patiesību. Ja Mozus, Jēzus, Buda, Muhameds un citi pagātnes mesijas un pravieši atnāktu uz Zemi, tad, nav šaubu, viņi nosodītu visas reliģiozā fanātisma formas, kādas gadu simtos radījušas reliģiskās organizācijas, pašas par sevi cienījamas. Un, ja Dievs pastāvētu tādā nozīmē, kādu tās tam piešķir savās mācībās, tad kā gan vārētu domāt, ka Viņš atbalstītu vai attaisnotu ļaunumu, nelabvēlību, ļaunatminību un naidu?
Protams, ir svarīgi, lai dažādu reliģisko virzienu biedri un to vadītāji būtu nevis viena vai otra kulta fanātiķi, bet izrādītu viens otram vairāk iecietības un būtu patiesi ticīgi. Bez tam nepieciešams, lai viņi cienītu arī tos, kuri Dievam netic, kuri nav neviena reliģiskā vai garīgā virziena piekritēji. Un pretēji - tiem, kas netic, vajadzētu saprast un akceptēt to, ka cilvēki var būt arī ticīgi, ka viņi var smelt Ticībā, ja ne dzīves jēgu, tad vismaz tās ideālu. Par nožēlu, reizēm ateisms rada tikpat fanātisku rīcību, kā reliģiozitāte, tai skaitā, kad tas kļūst karojošs un kad izmanto laicīgo izglītības veidu antireliģiozu mērķu vārdā.
Arī politika ir sfēra, kurā valda neiecietība, ar visu spriedzi, pretsparu, sāncensību u.t.t. ne tikai vienas valsts pilsoņu vidū, bet arī veselu tautu starpā. Ja tas ir tā, tad tāpēc, ka katrs uz to projicē savu dzīves pieredzi, savas neapzinātās tieksmes, bailes, pārliecību, cerības, trauksmi u.t.t. Tomēr arī šeit nevienai partijai, nevienai sistēmai, lai cik demokrātiska tā nebūtu, Patiesība nepieder, bez tam, to nedrīkst nošķirt no citu cilvēku interesēm, kas norāda uz nepieciešamību izmantot dialoga formu un apmainīties ar viedokļiem. Dažādība uzskatos rada iespēju apšaubīt mūsu pārliecību. Šādā aspektā politiskais sektantisms ir tikpat postošs kā reliģiskais, tai skaitā, kad tā rokās nonāk vara.
Visu valstu cilvēku vairums tiecās uz mieru, jo savas dvēseles dziļumos viņi zina, ka miers nav nodalāms no labklājības un laimes, kuru viņi tā cenšas sasniegt. Tomēr miers ir ideāls stāvoklis, kurš var tikt sasniegts tikai tad, kad katrs cilvēks sāks paust labāko no sevis, tas ir, cik iespējams, savā rīcībā parādīs labākās īpašības uz kādām cilvēks vien ir spējīgs. Iecietība ir viena no svarīgākajām šādām īpašībām, un tas lika Nikolajam Rēriham (1874-1947), starptautiski pazīstamam māksliniekam un rakstniekam, „pasaules kultūras” izplatītājam un rozenkreiceram sacīt: „Mēs varam būt patiesi Evolūcijas līdzstrādnieki. Šajā lietā īstās zināšanas balstās uz patiesu iecietību; no patiesas iecietības nāk absolūta izpratne; no absolūtas izpratnes dzimst tieksme uz mieru, kas attīra un svētī”.
Protams, ne tikai reliģijas un politikas jomās nepieciešams saglabās iecietību. Katru dienu mums nākas runāt ar citiem cilvēkiem par dažādām tēmām - gan ģimenē, gan darbā, tiekoties ar draugiem un esot vienkārši sabiedrībā. Šo diskusiju laikā neizbēgami tiek paustas idejas, domas, viedokļi, kuri atšķiras no mūsu nostājas un pat ir tai pretrunā. Tieši šādos apstākļos mums vajag parādīt sava prāta plašumu un iecietību. Tas nozīmē, ka mums ir jāprot izteikt savu viedokli, nevēloties savus sarunu biedrus pārliecināt, ka mums ir taisnība vai, ka viņi domā nepareizi. Ja mums ar sarunu biedru ir domstarpības, iemācīsimies savu viedokli skaidrot mierīgi un bez agresijas.
Šeit vajadzētu veikt vienu piebildi: iecietība nenozīmē visu paciest! Patiešām, ir situācijas, attieksme, uzvedība, vārdi u.t.t., kurus paciest nedrīkst. Tas attiecināms uz visu to, kas nodara kaitējumu cilvēka personībai un viņa dabai. Ko tādu akceptēt liecina nevis par gudrību, bet par vājumu, varbūt pat par zemisku attieksmi. Piemēram, nedrīkstam būt iecietīgi pret rasismu, ksenofobiju, arī pret verdzību un tirāniju. Vienādā mērā nedrīkst pieļaut nežēlīgu rīcību pret dzīvniekiem, kā arī ļaunumu, kādu cilvēks nodara apkārtējai videi. Īstai iecietībai nav nekā kopīga ar visatļautību un anarhiju. Tas ir acīmredzami, tāpēc nav pat vajadzības šo tēmu attīstīt tālāk.
Senais Mistiskais Rozes un Krusta Ordenis, pazīstams ar savu ieguldījumu kultūrā un miera veicināšanā starp visām tautām, vienmēr par savu devīzi ir uzskatījis formulu: „Vislielākā iecietība pie neierobežotas neatkarības”. Pieņemot šādu devīzi, rozenkreiceru rindās ir gan kristieši, jūdi, musulmaņi, budisti, hinduisti u.c., gan cilvēki, kuri nepieder nevienai reliģiskai kopienai. Tāpat Ordeņa biedru vidū ir cilvēki ar dažādu, reizēm pilnīgi pretēju, politisko nostāju, tomēr tas nerada viņiem problēmas. Tas ir tāpēc, ka viņi ciena katra cilvēka tiesības būt atšķirīgiem un cenšas izrādīt pret līdzcilvēkiem iecietību. Ja tas ir iespējams tādā brālībā kā mūsu, tad tas ir iespējams arī visas cilvēces līmenī. Šeit pamatā ir individuālās un kolektīvās gribas jautājums.
Mēs visi zinām, ka mūsu planēta kļūst par vienotu valsti, un šķiet acīmredzami, ka cilvēki ir aicināti arvien vairāk sajaukties. Tas ir dabīgs process, kurš ir cilvēces evolūcijas viena no sastāvdaļām. Šī procesa ietekmē, kurš pēdējās desmitgades pieņēmies spēkā un kurš būs vēl intensīvāks, dažādām rasēm, nacionalitātēm, kultūrām, reliģijām, politiskām partijām u.t.t. vajadzēs sadzīvot un pat sadarboties visu un katra interesēs. Ja vēlamies lai šī sadarbība noritētu harmoniski un mierīgos apstākļos, mums jāsaglabā iecietība un jāaudzina sevī vēlme rīkoties kā īstiem pasaules pilsoņiem.
Sūtot visiem Dziļa Miera vēlējumus,
Seržs Tusēns
Franču valodas jurisdikcijas Lielais Maģistrs
Piezīme: www.amorc.lv |
