Sociālajā mājā dzīvoja Andris. Pēc šizofrēnijas lēkmes, kas notika vēl padomijas laikos, viņam atņēma ne tikai cilvēktiesības, bet arī iedzīvi, dzīvokli.
Atstāja, nu jau mūsu gaišajos laikos, tikai minimālo pensiju – 60 latu un iespēju dzīvot 12 kvadrātmetru lielajā dzīvoklītī sociālajā mājā.
Andris bija miermīlīgs cilvēks . Bija pabeidzis RTU fizikas nodaļu, balstoties uz vecām pazīšanām viņu pieņēma darbā vienā zinātniskā institūtā par laborantu. Arī tas izsauca viņā prieku, jo viņš darīja sabiedrībai derīgu darbu!
Andris bija ļoti žēlsirdīgs cilvēks, ar visiem centās sadzīvot mierā. Daudzus žēloja, citiem palīdzēja materiāli. Viņam bija paraugdzīvoklītis – tīrs, kārtīgs. Ēst viņš gatavoja pats, tā sanāca lētāk.
Reiz uz sniegotas ielas viņš atrada apdzērušos bomzi Oļegu.
Atveda savā istabiņā, saveda cilvēka cienīgā izskatā, pabaroja.
Jaunajam cilvēkam patika izmantot Andri, viņš ēda, dzēra, pat apvēlās no barotiem labumiem. Sāka saimniekam pavēlēt, ko darīt, ko nē. Iedzīvojās sušķis!
Cilvēki sociālajā mājā sāka melst, vai tik Andris nav „zilajs”? Ja viss būtu tik prasti un vienkārši, tad jau nevienu dzīvu radību nevarētu ne pažēlot, ne paglaudīt, ne sarunāties.
Lai arī kā būtu, - zils, rozā, citā krāsā, man bija vienalga. Jo parunāt ar gudru un godīgu cilvēku, ir liels gods un milzīgs prieks, ka viņš ne tikai tevi klausās, bet arī dzird.
Pagāja divi gadi. Andris un Oļegs dzīvoja kā brāļi.
Andris atkārtoti nokārtoja RTU eksāmenus un varēja strādāt tajā pašā zinātniskajā iestādē par inženieri. Un viņam pie pensijas nāca klāt paliela alga. Nu viņš varēja vairāk atļauties lutināt savu draugu.
Kādu vakaru, atnākot mājās, Andris neatrada Oļegu. Istabā valdīja nekārtība, mantas bija izmētātas.
Oļegs aplaupija savu draugu un pazuda nez kur.
Bet Andris vēl arvien viņu gaida, domādams, ka Oļegs kārtējo reizi iepinies kādās nepatikšanās, vai ir notikusi kāda dzīves kļūda.
Gan jau viņš atgriezīsies!
Andris stāvēja pie loga un gaidīja...
