Īstenība nedrīkst mulsināt. Ja Jūs uzmanīgi paskatīsieties uz pasauli un cilvēkiem, pamēģiniet izprast, kas un kā ir izkārtots, un Jūs noteiksiet īstenības veidojišo dabu. Īstenība ir ārkārtīgi pievilcīga tiem, kas prot apstāties un to izbaudīt. Īstenība ir draudzene tiem, kas prot pateikt – Nē.
Es dzīvoju klusā pilsētiņā. Biju klusa meitene, kura baidījās no katra asa vārda, no katra ļauna skatiena.
Biju kliba no bērnības – bērnu trieka, tāpēc arī baidījos sev piesaistīt lieku uzmanību. Tā jau daudzi apkārt žēloja manus vecākus –redzi, kādu kropli Dievs devis!
Pabeidzu vidusskolu visai apmierinoši.
Pabeidzu Rīgas 1.medicīnas skolu farmaceitu nodaļu arī apmierinoši. Nebiju sliktāka par citām.
Sāku strādāt Cēsu centrālajā aptiekā par farmaceita asistenti. Strādāju apmierinoši. Ar darbiem tiku galā.
Necentos nevienam runāt pretī, bet laba arī nebiju nevienam. Visas savas domas un vērtējumus turēju cieši sevī.
Līdz kāds gadījums mani izprovocēja. Mūsu draudzūgais kolektīvs bieži brauca ekskursijās un uz teātra izrādēm Rīgā. Vajadzēja tikai laicīgi pierakstīties pie kultorga uz pasākumu. Man ļoti gribējās noskatīties izrādi „Pēdējā barjera”. Es pierakstījos uz šo lugu pirmā. Bet manai labākai draudzenei biļete netika, viņa pasūdzējās aptiekas vadītājai (zvērojošai vecmeitai), kura man pateica – Tev nāksies atdot biļeti Maijai, jo kāpēc tev , kroplei, tik bieži jābrauc uz izrādēm?
Es nediskutēju, uzrakstīju savu pirmo atlūgumu. Ar draudzeni vairs nekad nesarunājos, izsvītroju viņu no dzīves, kā nekad nebijušu. Līdz šim brīdim savu rīcību nenožēloju.
Viss, kas sākās pēc tam, bija daudz interesantāks, dzīve sakārtojās. Izrādās- vajadzēja runāt pretī, daudz un visiem.
Vēlāk atradu citu, labāk apmaksātu darbu Rīgas aptiekā. Jaunajā darba kolektīvā mani uzskatīja par gudru, pievilcīgu, taisnīgu un pilnvērtīgu cilvēku.
Apprecējos.
Piedzima dēls.
Dzīvoju laimīgā mīlošā ģimenē.
Viss kā citām normālām sievietēm.
Laikam, bija jānotiek šausmīgai nodevībai, lai mans ego pamostos, lai dzīves ritums ieietu normālās sliedēs?Esmu aizmirsusi , bet ne piedevusi, pāridarījumus.
Bet vairs neesmu klusa un pacietīga. Es kliedzu, kad man sāp. Es raudu, kad man dara pāri. Es runāju pretī, kad mani aizskar, runāju dzestri un aizvainojoši. Es varu uzstāties liela kolektīva priekšā, man ne no kā nav bail. Es protu pamatot savas domas ar argumentiem, bet protu vienkārši un nicīgi pateikt:”Fui!!!”
Es protu pateikt – Jā!
Bet es protu un varu pateikt – Nē! Nē! Nē!
