Latviešos vārds Māra asociējas ar skaistumu, patiesumu, cēlumu, dižumu.
Man gadījās pretēji.
Māra dzīvoja sociālajā mājā. Likstas un nelaimes apmeklēja viņu. Smaga slimība neļāva izvērsties ne biznesā, ne dzīvē.Viņa man stāstīja par savu dēlu.Viņa teica, ka dēls bija smuks, gudrs, strādīgs. Vai tādi vispār mēdz būt? No Māras viņš atņēma pēdējo santīmu. Atprasīja teleonu, jo viņam vairāk vajagot! Viņš nekādi nevarēja saprast, ka Māra vēl ir dzīva un arī viņai ir dažas vajadzības.Kad Māra ieminējās, ka viņai jāsalabo zobi, dēls atbildēja – Pacieties! Bet ja laika vairs nav?Neesmu redzējusi Māras dēlu. Varbūt tās visas ir pasakas, lai iežēlinātu sarunas biedru?Meitu gan redzēju pāris reižu. Diāna atstāja savu mazdēlu pie Māras, pati izmācījās par erotisko masažieri un pelnīja naudu, kā nu mācēja.
Bija Mārai daži netikumi – viņa meloja, krāpās, slēpās un neatdeva parādus. Kā viņa tika pie kredītiem? To neviens nemācētu izskaidrot.Viņa gan meloja, gan apvārdoja galvotājus, gan deklarējās svešā dzīves vietā.
Ienākot sociālajā mājā, pirmais teikums bija – tu mani neredzēji! Ja kāds zvana – manis nav!
Mazdēls bija ļoti bailīgs bērns, bet ātri apguva Māras paradumus. Trīs gados nomainījaa 5 skolas. Iemācījās melot, zagt un nokļuva mazgadīgo kolonijā.
Meita atrada labu un bagātu sponsoru no Turcijas un nu tagad veica erotosko masāžu turku biezajiem.
Māra turpināja mainīt dzīves vietas, satiekoties stāstīja kārtējās pasakas, pat neslimoja tik bieži.
Pēc tikšanās ar viņu, solījuma no viņas puses piezvanīt, es ilgi stāvēju ar atvērtu muti, mēģinot saprast, kur ir patiesība?
