Ceturtdiena man bija sarunāts iet uz pirti. Pirts, kā jau krievu pirts: pastāvīga pirtsmīļu kompānija, zāļu tējas visās garšās un labi daudz, groziņi ar cepumiem, riekstiņiem, kāda marmelāde un dzērveņu sula. Parasti mēs sanācām ap 19, lai līdz 23 varētu kārtīgi nopērties, par visu izpļāpāties un līdz pusnaktij atgriezties mājās. Mūsu kompānijā bija arī divi masieri. Tā kā pie visiem pirts labumiem un pēršanās varēja vēl izmasēt kādu sāpošu vietu mugurai.
Bet diena sākās nelāgi. Piezvanīja aptiekas vadītāja, teica, ka nav neviena, kas strādā ceturtdien, man vajadzēšot strādāt visu dienu. Nu ko, ne jau pirmo reizi ar pīpi uz jumta! Nostrādāšu līdz 21, tad aiztecēšu uz pirti, jo pirts bija netālu no aptiekas.
Bet, kad neiet, tad neiet tā pa īstam!
Nostrādāju. Aizslēdzu aptieku. Lai ietaupītu laiku, braucu ar 22. autobusu. Tikai pāris pieturas.
Izkāpu no autobusa un apmaldījos. Man ir totāls topogrāfiskais kretīnisms. Maldījos pa Baseina ielu šurpu turpu. Nu nevarēju atrast pirti! Vadātājs piemeties Rīgā.
Beidzot ap 22 ievēlos pirtī. Un uzreiz uz lāvas. Galvenais mērķis – nopērties. Kā tālāk ies nezināju. Pirtsmīļi jau sāka izklīst. Bet pienāca viens jauks vīrietis, vai nevajaga nopērt? Es laimīga.
Protams! Un tā no visas sirds!
Kāmēr pērāmies, dzērām tēju, likām uz ādas skrubjus, mazgājām nost, laiks skrēja. Pēcāk vajadzēja izmēģināt lielo koka kublu, kur izmērcēties un atvēsināties. Tad atkal pērties.
Bet pirts saimnieku skatienos jaušams bija, ka laiks prasties.
Manam ceļabiedram un pirtniekam – glābējam bija vecs vāģītis, no kaut kādiem dzelžiem salikts, sametināts braucamais. Rīgas transports jau atpūtās un es pajautāju,vai aizvedīs mani līdz īrētam dzīvoklim?
Jā! Kāda runa. Divatā būs jautrāk!
Atvadījušies no pirts saimniekiem, devāmies savās gaitās. Pēc brīža automobīļa hibrīds nopūtās un apstājās. Mēs vēl patērzējām par veselīgo dzīvesveidu, par dažādām pirts slotām, par zāļu tējiņām, kāda, kuram vairāk garšo, kāda labāk pie kādas vainas palīdz, par pirts jaukajiem saimniekiem, par masieri Robertu, kura rokās varēja izkust līdz kauliem, bet pēc tam viss tika salikts atpakaļ savās vietiņās, par mūsu jauko kompāniju. Pulkstenis jau bija 5 rītā. Tā kā nakti pavadījām kopā, nolēmām uz atvadām sabučoties. Bučojāmies, bučojāmies. Un laikam galvās kāds aptumsums iestājās.
Drēbes norāvām viens otram. Mīlējāmies kā bez prāta. Nevarējām mitēties. Beidzot atskurbām. Nebija ne garu runu, ne sirsnīgu atvadu vārdu.
Līdz nākošajai ceturtdiena?
Līdz ceturtdiena!
Kāpu ārā no jaukā automobīļa un kājām gāju uz aptieku, man atkal vajadzēja strādāt garo dienu. Un šī diena noteikti būs divtik gara, nekā parasti.
